“Aicinu domāt racionāli!” LBTU profesors Sisenis par vides aizsardzību un birokrātijas mazināšanu mežu nozarē 0
Medijos jau izskanējusi informācija, ka nesen vides organizācijas paudušas sašutumu par to, ka jaunie Zemkopības ministrijas sagatavotie noteikumu grozījumi varētu pastiprināt mežu izciršanu, radot draudus meža ekosistēmai un mežu apsaimniekošanas ilgtspējai. Kā to visu vērtē eksperts? Sazinājāmies ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Meža un vides zinātņu fakultātes profesoru, mežzinātņu doktoru Linardu Siseni, lai lūgtu viņa komentāru.
Ķeramies uzreiz pie lietas! Kā jūs vērtējat Zemkopības ministrijas ierosinātos noteikumu grozījumus? Vai vides organizāciju sašutumam ir pamats?
Viedoklis, ko vides organizācijas aktīvi pauž sabiedrībai, ka meža teritorijas Latvijā samazinās un ka meži tiek nepareizi apsaimniekoti, tiek izcirsti, tiek iznīcināta bioloģiskā daudzveidība utt., ir tendenciozs un populistisks. Jo, nenoliedzami, jebkurš normāls cilvēks, tostarp jebkurš meža nozarē strādājošais, viennozīmīgi ir par dabas vērtību un mežu saglabāšanu. Bet, lai to realizētu, meži, tāpat kā jebkurš cits resurss, ir pareizi, ilgtspējīgi jāapsaimnieko. Un bioloģiskā daudzveidība ir galvenais indikators tam, ka Latvijas meži daudzu desmitu gadu garumā ir ilgtspējīgi apsaimniekoti, jo, ja tas tā nebūtu, bioloģiskā daudzveidība Latvijas mežos būtu tikpat “daudzveidīga”, kā tas diemžēl ir Rietumeiropā. Un par mūsu mežu dabas vērtību saglabāšanu ir jāsaka paldies Latvijas mežkopjiem, kuriem ir gan zināšanas, gan praktiskā pieredze, lai mežus ilgtspējīgi apsaimniekotu arī turpmāk.
Kā vēsturiski ir mainījusies mežu kopējā platība Latvijā?
Ja vēl pirms Otrā pasaules kara 26% no Latvijas teritorijas bija meži, tad šis rādītājs ir pieaudzis līdz 53%, tātad meži klāj vairāk nekā pusi no mūsu valsts teritorijas. Atšķirībā no daudzām postindustriālajām valstīm Latvijā pēdējo 100 gadu laikā meža platība nav samazinājusies, bet tieši otrādi – ar mežu klātā teritorija ir divas reizes pieaugusi. Turklāt tajos mīt daudzi desmiti aizsargājamu un bioloģiski vērtīgu augu un dzīvnieku sugu. Jāatzīmē, ka daļai aizsargājamo sugu populācijas ir stabilas, turklāt ne vien samazinājušās, bet palielinājušās. Kā piemēru var minēt kaut to pašu mazo ērgli. Ja jau sabiedrībai populistiski tiek “ieborēts”, ka viss ir slikti, tad rodas retorisks jautājums – ja jau meži Latvijā tiek apsaimniekoti tik nepareizi, bet citviet Eiropā pareizi, tad kādēļ Latvijas mežos ir saglabājusies šī sugu daudzveidība, bet tur, kur “visu dara pareizi”, nav?
Kā vērtējat to, kā dabas aizsardzības jautājumi tiek risināti Latvijā un citās Eiropas valstīs?
Nenoliedzami, lai daba atkoptos Eiropas Savienības attīstītajās un biezi apdzīvotajās postindustriālajās valstīs, dabas aizsardzības intervence tiešām ir nepieciešama, bet mēs nedrīkstam līdzīgi definēt nepieciešamo rīcību Latvijai, jo te ir noticis pretējais. Turklāt normatīvajā regulējumā noteikts, un mežu apsaimniekotāji arī likumpaklausīgi to izpilda, – nocirstais mežs tiek atjaunots kvalitatīvi un industriālos apmēros. Tāpat jāņem vērā, ka ar mežaudzes atjaunošanu nekas nebeidzas. Šis platības vēl ir jākopj, lai jaunos kociņus atbrīvotu no zālaugu konkurences, tad seko jaunaudžu un sastāva kopšana. Tas ir milzīgs darbs un garants tam, ka Latvijā kvalitatīvas mežaudzes būs arī nākotnē. Un šo darbu veic mežkopji, kuriem nepamatoti tiek pārmesta mežu iznīcināšana. Tādēļ nereti gribas uzdot retorisku jautājumu kaismīgajiem dabas aizstāvjiem, kas ar to nodarbojas, sēžot Rīgas biroju un dzīvokļu mīkstajos dīvānos, – cik koku savā dzīvē viņi paši ir iestādījuši, vai maz ir paņēmuši rokās krūmgriezi un izkopuši kaut pushektāru jaunaudzes? Droši vien, ka nē. Un tāpēc šai sabiedrības daļai ir viedoklis, bet patiesībā nav absolūti nekādas sajēgas par to, kā notiek meža apsaimniekošana.
Tikmēr pārspīlētu prasību dēļ Latvijā ik gadu tiek sapūdēti tūkstošiem kubikmetru kvalitatīvas koksnes vairākos tūkstošos hektāru meža, jo dažāda veida teritorijās ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem ir aizliegta galvenā cirte.
Nevar noliegt, strikti galvenās cirtes ierobežojumi lokāli ir nepieciešami, bet šim mērķim gan Latvijā, gan visā pasaulē ir atvēlētas noteiktas teritorijas – dabas rezervāti, nacionālie parki. Lai saglabātu bioloģisko daudzveidību pārējos mežos, tiek noteikti dažāda izmēra liegumi, kas pēc būtības arī ir nepieciešams, un to nenoliedz arī mežu apsaimniekotāji. Jau šobrīd daļā Latvijas mežu ir noteikti dažādi saimnieciskās darbības ierobežojumi, taču, neskatoties uz to, nereti masu medijos izskan informācija, ka aizsargājamo teritoriju Latvijas mežos vēl ir par maz. Cik tad būtu vajadzīgs, lai būtu pietiekami?
Pieņemot, ka viena hektāra mežaudzes cena nosacīti ir 22 tūkstoši eiro, ko varam iegūt, šo mežaudzi apsaimniekojot, saimniecisko darbību aizliedzot, šī koksne vienkārši un bez jebkāda labuma un noderīguma aiziet nebūtībā, turklāt sapūstot rada tūkstošiem tonnu CO2 izmešu, ko nekādi nevar nodēvēt par videi un klimatam draudzīgu rīcību. Ik gadu gan valsts, gan privāto mežu īpašnieki varētu saņemt papildu līdzekļus vairāku desmitu miljonu eiro apmērā, ja vien nebūtu šīs pārmērīgās un vienlaikus bezjēdzīgās prasības.
Maz tiek runāts par to, kādu ietekmi tas viss atstāj uz mūsu ekonomiku.
Pilnībā piekrītu! Par ietekmi uz tautsaimniecību, dažādu nozaru un reģionu attīstību, arī uz valsts budžetu patiešām tiek runāts ļoti maz.
Bet tieši tautsaimniecība, ražošana un darba vietas ir tās, kas nodokļu veidā pilda valsts budžetu, kas nodrošina problēmu risinājumu, par ko mēs ik dienas dzirdam un lasām medijos – izglītības nozarē strādājošo algu palielināšana, veselības aprūpes sistēma, kam hroniski trūkst finansējuma utt. Regulāri ziņās lasām par valsts budžeta deficītu, mūsu valsts ārējo parādu un tā palielināšanos. Prioritāte, nenoliedzami, ir valsts aizsardzība, bet arī šis finansējums ne no kurienes neradīsies. Līdz ar to man būtu aicinājums lēmumpieņēmējiem – tā vietā, lai apsvērtu valstij piederošo “Latvijas valsts mežu” akciju kotēšanu biržā, strādāt, lai maksimāli mazinātu birokrātisko slogu un dažādus saimnieciskās darbības ierobežojumus valsts un privātajos mežos. Tas ļautu ne vien iegūt papildu līdzekļus no meža apsaimniekošanas, bet dotu iespēju attīstīt ražošanu, tādejādi radot vēl lielāku pievienoto vērtību Latvijā izaudzētai koksnei. Turklāt šādai pieejai ir jābūt skaidri definētai un nemainīgai ilgtermiņā, kas ir pamatnoteikums, lai uzņēmēji varētu rēķināties ar resursu pieejamību nākotnē, vienlaikus investējot ražošanas attīstībā šodien.
Kā jūs redzat iespējas uzlabot situāciju reģionos?
Par reģionu attīstību tiek runāts daudz, bet tas ir izdarāms nevis ar runām, bet darbiem – attīstot ražošanu reģionos, kas garantē darba vietas, kam seko sakārtota vide, infrastruktūra. Redzam pozitīvus piemērus lielajās pilsētās un ap tām – Valmierā, Liepājā, Jelgavā, Rēzeknē. Vienlaikus daudzas mazpilsētas kļūst tukšas, cilvēki aizplūst vai nu uz lielajām pilsētām, vai dodas prom no Latvijas. Ir pēdējais brīdis, lai kaut ko mainītu, un manā skatījumā tieši koksnes pārstrāde ir tā joma, ko var attīstīt reģionos, ja tiek ilgtermiņā nodrošināta resursu pieejamība. Tad arī reģioni neizmirs, bet attīstīsies – cilvēkiem būs darbs, un būs nepieciešams arī viss pārējais kvalitatīvas dzīvestelpas nodrošināšanai.
Būtisks šķērslis, kas kavē uzņēmējdarbību, ir arī birokrātiskais slogs, par kā mazināšanu beidzot ir sāktas aktīvas diskusijas. Kā vienu no problēmām, kas tieši skar meža nozari, var minēt egļu astoņzobu mizgrauža invāziju.
Ja nebūtu šī birokrātiskā sloga, tad būtu iespējama daudz operatīvāka un arī loģiskāka rīcība katastrofālajā situācijā, kāda Latvijā izveidojusies ar šo egļu astoņzobu mizgrauzi, kas burtiski masveidā savairojies tieši dažādās aizsargājamās dabas teritorijās un liegumos, no tiem radot tālāku ekspansiju saimnieciskajos mežos.
Vai bioloģisko daudzveidību veicina lielās platībās nokaltušas egļu audzes? Diez vai. Bet šo audžu sabrukšanu un ogļskābās gāzes izdalīšanos mizgrauzis veicinās gan, paralēli sabiedrībai veidojot viedokli, ka meži tiek slikti apsaimniekoti, jo nokaltuši mežaudžu masīvi itin nemaz neliecina par ilgtspējīgu saimniekošanu. Šajā kontekstā Zemkopības ministrija mēģina situāciju vērst pozitīvā virzienā, bet sastopas ar dabas aizsardzības organizāciju pretestību, lai gan loģiska rīcība būtu mizgrauža izplatības ierobežošana
Pēc tā visa noprotams, ka atbalstāt Zemkopības ministrijas sagatavoto regulējumu. Vai pareizi?
Jā! Es aicinu domāt racionāli, sabalansējot tautsaimniecības attīstību ar dabas aizsardzību. Jo Latvijas attīstību un pārticību var nodrošināt, attīstot ražošanu reģionos un saprātīgi apsaimniekojot Latvijas nozīmīgāko resursu – mežus –, tāpēc arī atbalstu ministrijas sagatavoto regulējumu – tas ir ilgtspējīgs risinājums, lai samazinātu ne vien birokrātiju, bet sekmētu nozares un Latvijas reģionu attīstību, vienlaikus saudzējot vidi.
