Horoskopi un mistika
Latvijā

Jelgavas pils spoki, zārki un citas leģendas 1

Foto – “Planētas Noslēpumi”

Autors – Ivars Ošiņš

“Jelgavas pilij raksturīgi nostāsti par Balto dāmu. Pēdējā lielā remonta laikā daudzi restauratori redzējuši Balto dāmu. Uz stalažām strādājis jauns puisis. Piepeši visi remontstrādnieki ieraudzījuši, ka nez no kurienes parādījusies Baltā dāma un devusies puisim klāt. Jauneklis pārbijies, kāpies atpakaļ, nokritis no stalažām un nosities. Tas noticis tajā vietā, kur tagad lasītavas zāle. Senāk tur bijušas Kurzemes hercoga telpas”…Tā lasāma leģenda Jāņa Arvīda Plauža pierakstā.

Zināms, ka nav dūmu bez uguns. Tādēļ atgriezīsimies atpakaļ vēsturē, lai lūkotu izprātot: kas īsti Jelgavas pilī varētu spokoties un kāds tad ir Baltās dāmas īstais vārds?

Visdrīzāk, Jelgavas pilī mieru nespēj rast visas lielās Krievijas impērijas ķeizariene Anna. Bez viņas pašas pils vispār nemaz nebūtu. Lai gan apaļīgā dāma gana sagrēkojusi savā ne gluži ilgajā mūžā – mīļākos jaunībā skaitījusi dučos. Taču vispirms viņu puslīdz svaigajā 18 gadu vecumā 1711. gadā izprecināja Kurzemes hercogam Frīdriham Vilhelmam. Būdama cara un imperatora Pētera I brāļameita, Anna Krievijas galmā varēja kļūt par varas draudu savam dižajam onkulim, tālab tēvocis radinieci nobīdīja tālāk “no grēcīgām domām”. Taču vienubrīd visi apstākļi sakrita negaidīti labi: gvardes virsnieku pārdzirdītais Pidriķis pēc kāzām, ceļā no Krievijas uz Kurzemi, paģiru mokās nomira, un Annuška Jelgavā iebrauca jau kā Kurzemes hercogiene – atraitne. Latvju novads līdz ar to nonāca ilgā Krievijas ietekmē.

Hercogiene Anna, caur dzeršanu par vienīgo Kurzemes valdnieci tikusi, savu varu vārda tiešā nozīmē izbaudīja pilnā mērā, un nelielajai hercogistei viņas prieki izmaksāja dārgi. Un tad, kad valdniece ieķērās sīkā, bet smukā ierēdnītī Kārlī Ernestā Johanā Bīronā, kurzemniekiem nodokļu nasta jau dubultojās. Raugi, ķeizarienes favorīts izrādījās neglābjami naudaskārs līdz pat sava mūža galam.

Anna bija izšķērdētāja: neizglītota, aprobežota un vienlaikus ļoti viltīga. 20 gadus viņa uzdzīvoja vecajā Jelgavas pilī, kur “Kurzemes hercoga telpas” piedzīvojušas visdažādākos intīmpaskatus. Piemēram, laikabiedri vēstījuši, ka pēc rīta cēliena, kas pavadīts, pārcilājot tērpus un dārgakmeņus, parakstot nelasītus dokumentus un veicot izjādi, Anna pusdienojusi Bīrona ģimenes lokā. Pēc pusdienām valdniece devusies “atpūsties”, protams, gultā līdzi ņemot savu favorītu. Tostarp Bīrona likumīgā sieva ar bērniem jau bija pazemīgi atvadījusies…

Citreiz atkal noticis tā. “Bijusī pils sardze stāsta, ka 1956. gadā pie viņas patvērušies pārbiedēti remontstrādnieki. Viņi ēduši pusdienas, kad no sienas iznācis spoks bez galvas un gājis viņiem virsū. Strādnieki pielēkuši kājās un sākuši kliegt. Resnais rumpis atkāpies un nozudis muzeja telpās…”

Ja reiz “resnais rumpis”, tad pirmā iedoma ir par Francijas karali Luiju XVIII, kurš bijis impozanti resns un Jelgavas pilī nīcis vairākus savus trimdinieka gadus – kamēr viņa dzimtenē plosījās revolūcija un Napoleons. Krievijas valdnieki tekulim un bēgulim ar pavadoņiem Jelgavu (tolaik Mītavu) kā mājvietu piedāvāja laikā no 1798. līdz 1801. gadam, kā arī no 1804. līdz 1807. gadam.

Augstais viesis savu ierašanos mūspusē memuāros aprakstīja šādi: “Šajā milzīgajā pilī, kas ir iegarena četrstūra veidā ar lielu pagalmu centrā, mēs neatradām neko citu kā vien četras sienas.”

Ja jau tā, tad piktais karalis varētu vēl šodien atriebīgi baidīt remontstrādniekus…
Senlaikos viss bijis saposts tik čakli, ka pēc gada pils kapelā jau varēja notikt Angulēmas hercoga laulības ar Luija XVI meitu Mariju Terēzi – vēl vienu Baltās dāmas goda pretendenti, kurai Jelgava it labi patikusi. Un kāpēc gan ne, jo, “lai nokļūšana Angulēmas hercogienes apartamentos būtu ērtāka, pils pagalma pusē uzcēla koka galeriju, bet dažu logu vietā izlauza durvis…”

Vēl kāds iemesls resnā Luija atpakaļnākšanai, lai spokotos Jelgavā, varētu būt naids pret Krievijas imperatoriem Pāvilu I un Aleksandru I. Šie valdnieki, devuši padzītajam francūzim patvērumu Jelgavā, Krievijas un Napoleona Francijas attiecībām uzlabojoties, pavēlēja Luijam XVIII izvākties vienas dienas laikā…

Tomēr, manuprāt, galvenais kandidāts “resnā rumpja” spokam tomēr ir un paliek pats Ernests Johans Bīrons. Annu, politisko kaislību virpuļos viņai pašai gluži negaidīti, 1730. gadā izbīdīja par Krievijas ķeizarieni. Protams, līdzi uz Pēterburgu devās arī bučmūlītis Bīrons, galvaspilsētā acumirklī izveidojot galvu reibinošu karjeru – ar laiku kļūstot par faktisko impērijas pārvaldītāju. Turklāt kļuva par ļoti nežēlīgu valdnieku. Varbūt tāpēc – par sodu! – viņa spokam noņemta galva? Un, starp citu, kļūstot arī par Kurzemes hercogu. Sak, vienkārši mīļotā vīrieša vaļaspriekam…

Savu varu Kurzemē Bīrons tiecās apliecināt un iemūžināt materiāli, un Jelgavas un Rundāles pilis ir tam liecinieces, proti, ar savu milzumu mazajā Kurzemes hercogistē būdamas itin spocīgas. Celtas ar latviešu, vācu, krievu, čehu rokām itāliešu arhitekta Bartolomeo Rastrelli vadībā, pilis šā nelielā raksta ietvaros vienkārši neietilpst.

Bet, lai attaisnotu spoku stāstus, piesauksim arī mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa rakstīto: “Pat brīvā līguma strādnieki, ieradušies celt Kurzemes pilis, būtībā nokļuva katorgas apstākļos. Strādāja no tumsas līdz tumsai ar divu stundu pārtraukumu, bez svētdienām. Alga bija tik zema, ka strādnieki dažkārt apēda vairāk nekā nopelnīja. 1737. gadā Bīrons izdeva rīkojumu par 1000 ķieģeļu iemūrēšanu maksāt tikai 150 kapeikas, bet, ja kāds tam nepiekrīt, sodīt ar nūjām. Visai bieži strādnieki bēga projām. Visā būvdarbu laikā vidēji piektā daļa strādnieku bija slimi.”

Neapgalvosim, ka Jelgavas pils, tāpat kā Pēterpils, uzcelta uz cilvēku kauliem, tomēr arī šeit, pie mums, ir gana pazudinātu dvēseļu, kurām nav miera dusas vietā. Kuras var nākt un nākt pilī, lai atgādinātu par Jelgavā sev nodarītajām pārestībām…


Tostarp ir parādības, kurām rādīties Jelgavas pilī ir gluži vai pienākums: “Kad divos naktī pils telpās beidzas balle, atskan tāds sitienu troksnis, it kā kāds gribētu ielauzt durvis. Pirms diviem gadiem virs hercogu kapenēm bijušas svinības. Pēc tam dzirdējuši, it kā cilvēks vaidētu – tā apgalvo sardze. Gariem nepatīk, ka tajā vietā rīko balles…”

Kurzemes hercogu un viņu tuvinieku sarkofāgi klīduši no vietas uz vietu kā debesu valstības nepieņemti, kamēr 30 zārki raduši pieturvietu Jelgavas jaunās pils dievidaustrumu stūra cokolstāvā. Vispirms, 1583. gadā, uzbūvēja baznīciņu, kuras pagrabā atradās pirmās hercogu kapenes. Uz šejieni no Kuldīgas pārvesti pirmā hercoga Gotharda Ketlera mazgadīgo dēlu zārki, apglabāts arī pats hercogs. Ziemeļu kara laikā 1705. gadā zviedru zaldāti apgānīja mirušo mieru, uzlauza zārkus, aplaupīja līķus. Nojaucot veco Jelgavas pili, sarkofāgi ilgus gadus mētājās visās malās – pa šķūņiem un noliktavām. 1740. gadā tos atkal savāca vienuviet, izvietojot ļoti šaurās telpās zem dienvidu korpusa. Pašreizējā vietā hercogi ar ģimenēm pulcējas kopš 1820. gada – taču… vai beidzot raduši mieru?

Izlasot sekojošo, par to var šaubīties. “Stāsta, ka Baltā dāma ir bijusi hercoga radiniece. Tēvs vēlējies meitu apprecināt ar bagātnieku, bet viņa gribējusi iet par sievu pie vienkārša jaunekļa. Kad abi bēguši, hercogs sūtījis pa pēdām savus kalpus, kuri puisi nošāvuši. Bet jaunava iemūrēta pils sienā, tāpēc arī viņai neesot miera. Šajā sienā vēlāk iemūrēti vēl daudzi cilvēki.”

Saistītie raksti

Ierasts domāt, ka spoki ir agresīvi, uzmācīgi, biedējoši. Jelgavas pils Baltā dāma tāda nav. Varbūt viņa ir hercoga Jēkaba kautrās sievas Luīzes iemiesojums?

Pils darbinieces stāstījums: “No rīta, atnākusi uz darbu, atslēdzu bibliotēkas durvis. Kas tad tas par brīnumu! Starp plauktiem stāv balta sieviete. Liela, balta cepure, atlasa tērps, mežģīnes. Es biju ļoti pārsteigta. Gribēju sievietei tuvoties, pataustīt tērpa materiālu. Attālinās! Jo es tuvāk, jo viņa vairāk attālinās. Izzuda sienā…”

Ir jau gan labi, ja spoki parādās un tad mūsu priekšā atkāpjas, un izgaist, vai ne?

LA.lv