Latvijā

Bēdīgi, ka latgalieši turpina paši pārkrievināties. Saruna ar Antonu Rancānu16

Foto – Andris Barkāns/Izglītība un Kultūra

Koktēlnieks, skolotājs un literāts Antons Rancāns uzrakstījis un pats izdevis grāmatu “Krievināšana”. Tā rakstīta ar dziļām simpātijām pret dzimto Latgali un arī ar sāpi, par ko liecina grāmatas nosaukums. Autors teic, ka rāda sabiedrībai spoguli, un paredz, ka ieskatīšanās tajā daudziem nepatiks.

– Cik ilgi vācāt materiālu grāmatai? 


– Tai ir gara priekšvēsture. Jau jaunībā jutos neērti, dzirdot folklorizējušos teicienu “Tu no Rogovkas vai traks?”. Jo biju pieradis, ka mājās manu dzimto vietu sauca par Nautrāniem. Vēlāk uzzināju, ka 30. gadu beigās pagasta valde bija nolēmusi, ka jālieto vecais nosaukums “Nautrāni”, un tāds uzraksts bija visās ceļa zīmēs.

Pirms diviem gadiem pēc tam, kad bija noticis valodas referendums, Rīgā, iegājis bibliotēkā vai arhīvā, visur dzirdēju pārmetoši teikto: “Jūs tur, Latgalē, 72 procenti nobalsojāt par krievu valodu,” – un man atkal bija neērti, tāpat kā par to “Rogovku”. Tad sāku pārdomāt, kas tad ar Latgali noticis gadu gaitā, un sāku pētīt, no 12. – 13. gadsimta vēstures līdz mūsu dienām. Faktus savākt palīdzēja brālis Pēteris.

Nautrānos bija valdījuši vācu luterāņi muižnieki, kuri pārkrievojās paši un pārkrievoja savus dzimtcilvēkus. Bet muižās, kur bija katoļticīgie poļu muižnieki, saglabājās vietvārdi “Dricāni”, “Viļāni”. Mana dzimtā puse bija pārkrievota vairāk nekā citas vietas Latgalē, un tās vēstures izpēte kļuva par pamatu grāmatai.

Tautas skaitīšanā 1897. gadā, piemēram, Daugavpils apriņķī latgalieši bija puse no iedzīvotājiem, krievi – puse, bet zinām, ka tagad šī proporcija ir pavisam citāda.

Mūsdienās piespiedu kārtā nevienu nekrievina. Bet pats bēdīgākais, ka latgalieši turpina paši pārkrievināties. Piemēram, ir tāda Latgales Kultūras centra izdevniecība, kuru vada Jānis Elksnis. Viņš uzrakstījis lūgumu Rēzeknes pilsētas domei finansiāli atbalstīt grāmatas izdošanu, kurā aprakstīti, uzskaitīti un nofotografēti bijušie Padomju Savienības varoņi, kuri “atbrīvoja” Latgali. Ja iniciatīva būtu nākusi no krievu kopienas, no bijušajiem militāristiem, tad vēl būtu saprotams, bet…

Valodu referendums bija sabiedrības testēšana, bet tagad notiek psiholoģiskā apstrāde.

– Kā to izjūtat ikdienā?


– To dara Krievijas radio un TV kanāli. Arī es skatos to rādītās filmas. Kādi ir sižeti? Piemēram, filmā Federālais izmeklēšanas birojs ķer ārzemju spiegu. Kā viņam vārdā? Jānis Ozoliņš. Jeb Jūrmalā dzīvojošs humorists klāsta: latvieši esot tie paši krievi, tikai vāciešu samaitāti. Manuprāt, svarīgākais būtu aizvērt vai novākt negatīvās informācijas plūsmu no Krievijas. Aizvērt nevar, tātad svarīgi būtu izkonkurēt, rādīt pievilcīgu vietējo informāciju – lai cilvēki klausītos mūsu radio, skatītos mūsu televīziju.

– Emocionāli iespaidīgi rakstāt par cilvēku nodzirdīšanas postu. Atcerējos Kārļa Skalbes “Mazajās piezīmēs” rakstīto, ka latgalietis nenodzer latus, latgalietis nodzer santīmus.


– Nodzer jau prātu. Un dzērāji ir radījuši savdabīgu, dzeršanu attaisnojošu morāli.

Otrais pasaules karš piespieda ļaudis kandžu tecināt katrā mājā, jo tā bija vienīgā valūta, par kuru varēja dabūt visu.

Makašānos ir ciemojies gruzīnu pedagogs Amonašvili. Viņa gruzīnu kultūrā sakņotā atziņa bija “Dzert alkoholu drīkst tikai tad, kad tev ir prieks”. Bet, ja cilvēks domā, ka dzīvē bēdu ir vairāk nekā prieka un bēdās jādzer, tad viņam jādzer katru dienu.

– Jūs mācāt Lūcijas Rancānes Makašānu amatu vidusskolas audzēkņus un redzat, kādus uzskatus viņos ielikušas ģimenes.


– Ir daudzi, kuriem ģimenes it kā formāli ir, bet situācija tajās ir bēdīga. Tad viss ir uz skolas pleciem – gan sociālā joma, gan audzināšana.

Pirmskara Latvijā Nautrānos bija 50 – 60 mājas un vismaz 30 mājās bija savs rūpals – te bija veikaliņi, fotogrāfs, šuvējas. Puse bija pašnodarbinātie. Kur tagad ir?

Savulaik pirms vēlēšanām, kurās Tautas fronte cīnījās ar interfronti, saskaitījām, ka Rēzeknes rajonā, neierēķinot Rēzeknes pilsētu, dzīvoja 53 000 cilvēku. Tagad Rēzeknes novadā ir 22 000 iedzīvotāju, un Viļānu novadā, kurš reiz atšķēlās nost, ir četri tūkstoši cilvēku, tātad salīdzinājumā ar astoņdesmito gadu beigām cilvēku skaits samazinājies uz pusi. Vai politiķiem tas rūp? Jeb viņiem vienalga, kurā partijā būt, ka tik tiek Saeimā.

Daudzi latgalieši aizbraukuši darba meklējumos uz ārzemēm, bet daļa vidējās paaudzes, kuri te bez darba bijuši un palikuši, vairs nekad nestrādās, pat ja darbu piedāvātu. Viņi no darba atradinājušies. Saņem paši savu pabalstu vai bērnu pabalstu un tik dzīvo nost. Parazitē uz bērnu rēķina.

Skolā iemācām amatu, un daudziem maniem bijušajiem audzēkņiem ir savas galdnieku darbnīcas, zinu arī, ka daudzi strādā būvniecībā. Ir arī izveicīgs cilvēks, kurš dzīvo gan Londonā, gan Ludzā. Nelaime tik, ka viņš studē jurisprudenci kādā Daugavpilī esošas privātas augstskolas filiālē un saindējies ar Ļeņina idejām, uzskata, ka Leņins esot bijis ģēnijs, kā arī pārdzīvo PSRS sabrukumu kā nelaimi. Raug, ko nozīmē mācīties tādā mācību iestādē…

– Ko sagaidāt no politiķiem Latgales jautājumā?

– Pierobežas josla ir gandrīz cilvēku tukša – var nobraukt kilometrus 20 un ieraudzīt labi ja vienu viensētu. Raug, te darbs politiķiem – gādāt, lai pierobeža būtu apdzīvota.

Daudzu lielākā nelaime ir tā, ka šodien viņš domā vienu, rīt – otru. Kurš pirmais viņu informatīvi apspēlēs, ar to viņš aizies. Pateiks – o, mēs tev dosim šņabi, lētas cigaretes, uz priekšu! Daudzi Ludzas apkaimē tā arī dzīvo, pārdodot pāri robežai nākušās mantas. Ja man mēģina iestāstīt – beidz te runāt, vajadzēja ļaut viņiem turpināt braukt, vest pāri robežām visu ko, nodarboties ar “legālo kontrabandu”, cilvēkiem taču jādzīvo, iebilstu – jā, bet ko tad viņi ved pāri robežām? Ne jau miltus un putraimus. Kur skolēni tiek pie alkohola, ko veikalā taču viņiem nepārdod? Tāpat cigaretes pusaudži kaut kur dabū nopirkt.

Tiem, kas pirms dažiem gadiem satraucās, ka valsts “legālajiem kontrabandistiem” atņemot iztikas avotus, teikšu, ka viss izskatās skaisti pa gabalu. Kad redzi, ka tev skolēnus nodzirda, tad nemaz vairs nav skaisti.

– Grāmatā esat minējis interesantas sadzīviskas epizodes – lasot par jūsu vecmāmiņu, nodomāju, cik īpatnējā veidā kādreiz cilvēki tika apprecināti. 


– Jā, manu vecmāmiņu, bagāta tirgotāja meitu, vectēvs, šļahtiču pēctecis apprecēja, kad bija iespēlējis kārtīs. Šo stāstu viņa savulaik bija uzticējusi manam brālim. Grāmatā esmu daudz ko personisku ielicis.

LA.lv