Sports
Ziemas sports

Diabēts nav liedzis sasniegt bobsleja virsotnes: Strengas veiksmes stāsts 16


Jānis Strenga nopietni trenēties sāka tikai 22 gadu vecumā.
Jānis Strenga nopietni trenēties sāka tikai 22 gadu vecumā.
Foto – Karīna Miezāja

Divkārtējam olimpiskajam laureātam Jānim Strengam ceļš pretī sasniegumiem bijis ārkārtīgi netipisks – līdz pat nokļūšanai bobslejā 22 gadu vecumā viņš neko lāgā nebija trenējies. Bet brīdī, kad siguldietis ielēca Latvijas pirmās ekipāžas kamanās, viņš attapās slimnīcā ar šokējošu diagnozi – cukura diabēts.

 

Vispirms izglītība

Uz sarunu Jāni aicināju jau pirms ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončhanā, tomēr viņš atvainojās – labāk tomēr pēc lielā notikuma. “Man nepatīk pirms sacensībām runāt. Turklāt situācija komandā bija neskaidra, jo Melbārdis mēnesi pirms olimpiādes savainoja kāju, un šķita – vai tiešām tam jānotiek tieši šobrīd? Mums jau pat neteica, cik viss nopietni,” tagad atzīst Strenga.

Parasti viņš ir Oskara Melbārža četrinieka aizmugurējais stūmējs un uz Dienvidkoreju devās ar skaidru mērķi izcīnīt medaļu. Taču pat sapņos nerādījās, ka to varētu saņemt divniekā, ko arvien iestumj Daumants Dreiškens. Šoreiz dienu pirms sacensībām galvenais treneris Sandis Prūsis teicis Jānim, lai gatavojas. “Pārsteigums bija liels, lai gan nav taisnība, ka es neesmu piedalījies nevienā treniņu braucienā, jo mēs ar Daumantu mainījāmies. Šī bronza ir mans veiksmes stāsts. Varu iedomāties arī, kā jutās Daumants, taču tā lēma treneri,” stāsta Strenga.

Bobslejs viņa dzīvē ienāca 2008. gadā – jau Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas absolventam un diplomētam sporta skolotājam. “Pašam šķita, ka 22 gadi ir gana daudz, lai sāktu, turklāt neko nopietni nebiju trenējies – akadēmijā paskrēju sprintu, reizēm bija divi treniņi nedēļā, reizēm divas nedēļas bez treniņiem. Gēnos man nav nekāds krampis, vecāki profesionāli nesportoja, bet sports man patika no bērna kājas, savam priekam piedalījos daudzās sporta spēlēs, sacentos ar brāli pašizdomātās vieglatlētikas disciplīnās.”

 

Kā medmāsiņa

Ar svaru stieni Jānis pirms tam bija maz strādājis, tāpēc pirmajā bobsleja treniņu nometnē ķermenis piedzīvojis šoku. Visa debijas sezona bijusi smaga, taču ne brīdi nav radusies doma mukt.

Grūtākos pārbaudījumus uzlikusi veselība. 2012. gada decembrī sacensībās ārzemēs pašsajūta kļuva arvien sliktāka, un pēc atgriešanās mājās tika konstatēts cukura diabēts. Guļot slimnīcā, viņš teju pārvilcis krustu karjerai bobslejā, kas nupat sāka uzņemt straujus apgriezienus. Omu uzlabojis Zinta Ekmaņa zvans, sakot, ka ir gaidīts atpakaļ komandā. Iepazīstoties ar informāciju, arī pats sapratis, ka ar šādu diagnozi sports esot pat ieteicams, tiesa, vajadzēja saprast, kā organisms reaģēs uz tik nopietnu slodzi. Lai gan zaudējis astoņus kilogramus svara, Strenga jau tajā pašā sezonā atgriezās izlasē un startēja svarīgākajās sacensībās un gadu vēlāk Sočos pielika roku olimpiskā sudraba izcīnīšanā Melbārža četriniekā.

Sandis Prūsis atzīst, ka pēc slimības stūmējs pat kļuvis spēcīgāks. “Es sev izvirzīju citus mērķus, kļuvu atbildīgāks un disciplinētāks. Profesionālāka attieksme. Pirms tam arī kārtīgi trenējos, bet mainījās visa pieeja treniņiem, arī dienas režīms, ēšana,” atceras Jānis. Pirms katras ēdienreizes viņam jāiedur sev pirkstā un jāpaņem asinis, lai noteiktu, cik liela insulīna deva jāiešļircina. Šo procesu apguvis itin ātri, tiesa, pirmais mēnesis pagājis kā uz naža asmens. “Var gadīties, ka par daudz iešpricē un nonāk komā. Sākas roku trīcēšana, galvassāpes. Arī man tā ir bijis. Uznāk psiholoģiski grūti brīži, ik pa laikam ar sevi jāpacīnās,” pasmaida Jānis.

Insulīns jāšļircina četras reizes dienā, bet, piemēram, ja grib pa vidu uzēst saldējumu, tad vajag papildu devu. Ēšanas paradumos Strenga daudz eksperimentējis, beigās secinot, ka jāēd tāpat kā parastam cilvēkam, tiesa, cenšoties izvairīties no saldumiem.

Jāņa mamma atzinusi, ka pēc notikušā ģimenē biežāk risinās garīga rakstura sarunas. “Vairāk tuvinājāmies, pārrunājām daudzas līdz šim necilātas lietas, filozofiskas sarunas. Mana pamatdoma ir tāda – ja esi sev mērķi izvirzījis, tad jācīnās līdz galam un nedrīkst padoties,” spriež sportists.

Par spīti slimībai, Jānis tiek uzskatīts par vienu no labākajiem aizmugurējiem boba kamanu stūmējiem pasaulē. Latvijas izlasē viņš esot ātrākais, spēka rādītājos – apmēram pa vidu.

 

Sieva lutina

Pērnajā septembrī Jānis iestūrēja laulības ostā, bet drīz pēc tam jau sākās sacīkšu sezona, un mājās līdz pat martam viņš bija ļoti reti: “Nedomāju, ka sievai ir greizsirdība uz bobsleju. Protams, grib, lai es vairāk būtu blakus, bet pieņem, ka tāds ir mans darbs. Saprotu, ka tagad man jākļūst atbildīgākam. Pēc dabas esmu mierīgs. Ne gluži mājas cilvēks, jo man patīk daudz uzturēties svaigā gaisā. Bet varu arī nedēļu pa gultu nodzīvot, īpaši pēc sezonas – televizors, garšīgs ēdiens. Pēc olimpiskajām spēlēm sieva mani dikti lutina – ko pasūtu, to pagatavo.”

Šobrīd viņš ar aizrautību atgūst iekavēto un auklē decembrī pasaulē nākušo meitu Loretu. Mazā juta īsto brīdi, kad tētis ir blakus, jo bobslejisti tieši tobrīd uz nedēļu bija atgriezušies Latvijā pēc sacensībām Ziemeļamerikā. “Būt par tēvu ir forši,” laimīgi nosaka Jānis.

Latvijas Olimpiskās vienības mājas lapā viņš ierakstījis: persona, kas visvairāk ietekmējusi karjeru – pats. “Citi var visādus ieteikumus dot, bet, ja pats sev nepateiksi, ka to gribi, tad neko lielu neizdarīsi,” viņš skaidro. “Iedrošināšana un uzmundrināšana ir laba lieta, bet galvenais ir motivēt pašam sevi. Man sportā nekad nav bijis elku.”

Jānis ir apņēmības pilns turpināt karjeru un cer uz jauniem panākumiem. Nākotnē – varbūt arī strādās profesijā kā sporta skolotājs vai treneris. Iepriekšējā četrgade viņam gan sportā, gan privātajā dzīvē sagādāja daudz patīkamu brīžu. Kad jautāju, ko gribētu nākamajā olimpiskajā ciklā, Jānis teic, ka zemapziņā esot savi plāni. Olimpisko zeltu un meitai brālīti – es viņam novēlu uz atvadām, saņemot pretī sirsnīgus smieklus.

 

Komentāri: lieki neizleks, spēj analizēt

Oskars Melbārdis, bobsleja pilots: “Jānis ir sava ceļa gājējs. Mērķtiecīgs – ja ko ieņem galvā, mēģina panākt. Man ar viņu ir ļoti viegli, uzklausa manas muļķības, un varam kopā pasmieties. Tajā pašā laikā kluss un nemanāms, neizleks lieki. Ļoti lādzīgs. Pirmie gadi pēc diabēta konstatēšanas bija grūti, bet tagad iegājis tādā ritmā, ka nemaz nevar manīt šo problēmu, visu izdara profesionāli. Apbrīnoju un novērtēju, ka Jānis var veiksmīgi turpināt tik augstā līmenī. Viens no labākajiem ceturtajiem stūmējiem pasaulē. Arī es esmu bijis ceturtais, diez kas nav. Otrajam un trešajam ir labāk. Tā tikai šķiet – vienkārši iestum un ielec kamanās, bet daudz kas precīzi jāizdara – kājas jānoliek, rokturi jānolaiž, beigās jānobremzē.”

Jānis Kaupe, Latvijas Olimpiskās vienības ārsts: “Pasaulē ir profesionāli sportisti ar cukura diabētu, bet Latvijā es nevienu citu nezinu. Nepieciešama liela pašdisciplīna 24 stundas diennaktī, nav vietas vaļībai, sak, neiešpricēšu vai nesarēķināšu, cik esmu apēdis. Ne katrs to var savienot ar lielu fizisko slodzi, bet Jānis ir gudrs un spēj analizēt. Viņam gan ļoti patīk domāt patstāvīgi un ne vienmēr ievērot ārsta norādījumus, sākumā eksperimentēja, bet saprata, ka tā darīt nevajag. Kā cilvēks Jānis ir no klusā gala, lieki nerunā. Liels talants ir paļaušanās uz savām sajūtām – varbūt neizdarīs tik daudz, bet sasniegs labāku rezultātu.”

 

Vizītkarte. Jānis Strenga

Dzimis: 1986. gada 5. februārī.

Sportā: bobsleja stūmējs kopš 2008. gada

Lielākie panākumi: olimpiskais vicečempions četriniekā (2014), olimpiskā bronza divniekā (2018), pasaules čempions (2016) un Eiropas čempions četriniekā (2015).

Ģimene: sieva Anete, meita Loreta (trīs mēneši).

Izglītība: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija.

LA.lv