Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: “Vardarbība”, “ņirgāšanās” – ko vēl izdomās… 53

Foto LETA/LA.lv kolāža

Pašā gada nogalē, kad medijos dominēja dažādi apskati, nominācijas un vērtējumi, viens pēc otra pēkšņi izlīda divi politiski dzelkšņi. Tie varētu pat šķist īpaši saskaņoti savā starpā, ja vien nebūtu zināms, ka abas personas savā starpā nesazinās, jo runā dažādās valodās. Taču sakāmais abām bija līdzīgs un par vienu tēmu – iecerēto nākamo soli izglītības sistēmas latviskošanā (pāreja uz mācībām valsts valodā visās valsts un pašvaldību finansētajās skolās un valsts valodas īpatsvara palielināšana pamatskolās).

Vispirms Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs gada nogales preses konferencē paziņoja, ka “katram cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību savā dzimtajā valodā, bet, ja cilvēkam cenšas liegt šādas iespējas, tā ir vardarbīga asimilācija”. Te būtu vietā rubrika – “viņš mūs nepārsteidza”. Varējām pārliecināties, ka jaunais Krievijas vēstnieks turpina sava priekšgājēja uzņemto kursu, kas, protams, nav tapis Antonijas ielas namā Rīgā, bet nepilnus 1000 kilometrus uz austrumiem. Spriežot pēc pasākuma atreferējuma, tālāk gan J. Lukjanovs bija izpaudies diezgan miglaini, runājot kaut kādās metaforās par vilku audzināšanu, pieminējis Maugli, Romas dibinātājus Romulu un Remu un vēl daudz ko citu. Kā nu ne, jo, pārāk tieši tēmējot, var iešaut pats sev kājā – izsakot pārmetumus citiem, Krievijas sūtnim nevajadzētu aizmirst, ka paša pārstāvētajā valstī šis jautājums ir daudz sāpīgāks. Ar armēņu, tadžiku, uzbeku un citu ievērojamo etnisko grupu neatņemamajām “tiesībām iegūt mācības dzimtajā valodā” Maskavā ir kā ir, nemaz nerunājot par augošo ķīniešu kopienu Tālajos Austrumos. Tā ka labāk jau rūpēties pašiem par savu integrācijas politiku, nevis mācīt citus.

Taču otrs paziņojums pārsteidz daudz vairāk. Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga par iecerēto izglītības reformu interneta portālā “rus.delfi.lv” (ar vēlāk sekojošiem tulkojumiem arī “Delfu” latviešu versijā): “Dzimtā valoda ir emocionāla lieta. Un, ja par to ņirgājas, tas nav pieņemami. Katram sava dzimtā valoda ir svarīga.” Pozīcija pret reformu it kā labi atbilst V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laika novilcinošajai, neizlēmīgajai integrācijas politikai. Protams, ne jau prezidente vienpersoniski to veidoja, taču savu roku pielika diezgan redzami, ja atceramies kaut vai Valsts valodas likuma atgriešanu Saeimai otrreizējai caurlūkošanai 1999. gadā, pēc kā tas tika mīkstināts. Tāpat viņa uzstāja uz to, ka no likumiem būtu jāsvītro prasība deputātu kandidātiem labi prast valsts valodu. Tolaik tās tika pasniegtas kā starptautisko organizāciju rekomendācijas un Latvijas “mājasdarbs” pirms iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Vieglāk, protams, bija klusējot pieņemt šos ieteikumus, nevis pārliecināt ārzemju partnerus, bet tāda tolaik bija politiskās elites izvēle. Pamatojums – nostiprināt Latviju starptautiski, no ārpuses, pirms ķerties klāt iekštelpas sakārtošanai.

Taču tagad? Kas tas vispār par argumentu – “ņirgāšanās par dzimto valodu”… Mēģinājums 27 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas sākt veidot vienotu izglītības sistēmu – “ņirgāšanās”? Krievijas impērijas laikā skolās 19. gadsimta beigās bija kauna plāksnes skolēniem “Govoril po latišski” (“Runāja latviski”) – lūk, tā bija ņirgāšanās. Protams, katra reforma nozīmē pārmaiņas, un ar tām kāds vienmēr būs neapmierināts. Šajā gadījumā ir gan iekšējie, gan ārējie faktori, bet ir arī zemūdens akmeņi, kas izpled šādās intervijās.

Dīvains ir arī piemērs, kuru V. Vīķe-Freiberga šajā sakarā atgādina no savas trimdas bērnības: “Manā skolā, vidusskolā, bija arābu meitenes, gan maz – viņas ilgi neizturēja, bet bija ebreju meitenes, spāņu meitenes, itāļu meitenes, franču meitenes, krievu meitene man bija draudzene. (..) Mūs vienoja tas, ka bijām franču skolā, franču izglītības sistēmā, protams, tā bija vienīgā valoda. Mēs mācījāmies angļu valodu kā svešvalodu un arābu valodu kā svešvalodu.” Tātad bijusī prezidente pati kā piemēru min izglītības sistēmu, kurā visi mācās vienā – valsts valodā, tajā pašā laikā kritizē politisku lēmumu, kas šādu sistēmu Latvijā cenšas izveidot, jo, viņasprāt, tas esot saistīts ar vēlēšanām.

Garajā intervijā vienā no lielākajiem Latvijas krievu valodas medijiem V. Vīķe-Freiberga runā par daudz ko, bet nevienu brīdi neizmanto iespēju mudināt Latvijā dzīvojošos krievus vairāk runāt latviski, aicināt mācīt to bērniem un paskaidrot, kāpēc latviešiem tas ir svarīgi. Un tas ir bēdīgākais.

LA.lv