Foto: Shutterstock

Smokam zem drēbju kalniem…Viens cilvēks gadā ārā izmet vidēji 30 kg apģērba 0

Tas ir fakts – apģērbu industrija šobrīd ir otrs lielākais piesārņotājs pasaulē, pirmo vietu atstājot naftas industrijai. Mēs bieži vien neaizdomājamies par to, kā mūsu it kā nevainīgie iepirkšanās paradumi var kaitēt videi.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
ChatGPT nosauc 10 visu laiku labākās dziesmas 7
7 lietas, ko gudri cilvēki par sevi nekad nesaka
VIDEO. “Māja pašā jūras krastā!” Grevcova un Brēmanis atraduši Kariņa privātīpašumu un filmējas pie tā 80
Lasīt citas ziņas

Piesārņojumu rada gan izejvielu saražošana, pārstrāde no šķiedrām par audumiem, gan arī šūšana un apģērba transportēšana līdz patērētājiem, kā arī tas, ka pēc apģērbu lietošanas drēbes nonāk izgāztuvē.

Videi draudzīgā biedrība “Zaļā brīvība” informē, ka divas trešdaļas no tekstila industrijā izmantotajiem materiāliem ir sintētiskie – poliesters, neilons, akrils un elastāns. Galvenais mīnuss ir tas, ka sintētiskos materiālus ražo no neatjaunojamām izejvielām un ražošanas process prasa daudz enerģijas resursu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Turklāt, mazgājot šos tekstila izstrādājumus, ūdenī paliek plastmasas mikrošķiedras, kas nonāk jūrās un okeānos un ilgus gadus bioloģiski nenoārdās. Pat tādi augu pasaulē balstīti materiāli kā kokvilna, viskoze un lins, kuri ar laiku sadalās augsnē, rada negatīvas sekas videi. Piemēram, kokvilnas audzēšana un pārstrāde prasa daudz ūdens resursu. Viena kokvilnas krekla ražošanai tiek izmantoti 2700 litri ūdens – tikpat, cik viens cilvēks izdzer 2,5 gados! Tekstila industrija rada ūdens piesārņojumu, kā arī veicina klimata izmaiņas. Iepirkšanās paradumi būtu jāpārdomā katram.

Amerikas organizācija “World Wear Project” ziņo, ka viens cilvēks gadā ārā izmet vidēji 30 kg apģērba. Organizācija uzsver, ka gandrīz visus apģērba un tekstila gabalus var izmantot otrreiz, bet cilvēki, sekodami modei, nereti izvēlas iegādāties jaunas drēbes, vecās aizmirstot un vēlāk izmetot.

Šī ir globāla problēma, taču Latvijā par to runā pavisam nesen. Latvijas vides aizsardzības fonda administrācijas direktors Jānis Rudzītis atklāj: “Diemžēl jāteic, ka līdz šim atbildīga dzīvesveida aspekti caur modes industriju bija mazāk apskatīti un nav bijuši prioritāri vides aizsardzības nevalstiskajām organizācijām.” Tomēr tagad šim jautājumam pievērsta arvien lielāka uzmanība un Vides aizsardzības fonds finansē biedrības “Zaļā brīvība” projektu “Kas ir mūsu skapjos? Apģērbu iegādes, lietošanas un utilizācijas paradumi Latvijā un to saistība ar modes negatīvo ietekmi uz vidi”.

Biedrības pārstāve, ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule skaidro projekta mērķus un nozīmīgumu: “Lai gan informācijas par šo tēmu Latvijā ir maz, mūsu valsts ir labs piemērs. Salīdzinot ar iepirkšanās paradumiem Anglijā vai Ķīnā, latviešiem rūp, ko un kā viņi iegādājas. Datu par to, cik pērkam un cik izmetam, nav, bet mūsu projekta ietvaros veicām aptauju, kurā cilvēkiem lūdzām izpildīt anketu, aprakstot piecus apģērba gabalus, to sastāvu, kur tie iegādāti un cik ilgi tiek valkāti. Lai gan tekstila jautājumos pieejamo padomu ir maz, daudzi cilvēki zina, ko un kā labāk darīt.

Reklāma
Reklāma

Arvien vairāk pieaug interese par lietoto apģērbu veikaliem, un ne tikai tādiem, kuros pēc svara var nopirkt drēbes, bet arī par tādiem, kur cilvēki uzsvaidzina vecās drēbes, aizlāpa caurumus, piešuj pogas. Tas šobrīd ir ļoti aktuāli, un tādu veikalu, ražotāju kļūst arvien vairāk. Jāpiemin Zīle jeb Velga Code, kura veido drēbes no, piemēram, diviem veciem apģērba gabaliem, bet nezinātājs nekad nepateiks, ka tas ir kaut kas iepriekš lietots. Protams, ir daudzi cilvēki, kuri skrien pakaļ tendencēm, pērk daudz drēbju, bet arvien vairāk ir tādu, kuri saprot, ka labāk ieguldīt kvalitatīvās, klasiskās precēs no nekaitīgiem materiāliem, kuras kalpos gadiem ilgi. Un tas nenozīmē, ka visu mūžu jāstaigā vienās drēbēs – ir iespēja tās atsvaidzināt, laiku pa laikam nopērkot kaut ko jaunu, kaut vai piespraužot piespraudi.

Par šo zaļo dzīvesveidu galvenokārt aizdomājas jaunieši, bet mūsu veidotajās diskusijās ir piedalījušies arī vecāka gadagājuma cilvēki, kuri padomju laikos vēlējušies atšķirties, tāpēc paši šuvuši, auduši, tamborējuši. Viņi zina oriģinālo lietu vērtību. Par Latviju atsevišķi nekādu datu pagaidām nav, bet globāli ir zināms, ka 70% tekstilizstrādājumu tiek izmesti un sadedzināti.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.