Dīrāja alni vai āzi? Aļņu māte pazuda…palika tikai embriji mēslos 15
Pirms gada 9. februārī, braucot ar automobili pa lauku ceļu Burtnieku novada Rencēnu pagastā, vietējā mednieku kolektīva “Lizdēni” mednieki Didzis Liepiņš un Aldis Trēziņš pamanīja kāda liela dzīvnieka vilkšanas pēdas. Aplūkojot tās tuvāk, vīrieši pēc izkritušajām spalvām saprata, ka tas bijis alnis, ko tajā laikā medīt aizliegts. Pēdas veda netālās zemnieku saimniecības “Birzgaļi” virzienā, kur saimnieko cits “Lizdēnu” mednieks Gints Sēkliņš. Liepiņš un Trēziņš zvanīja mednieku kolektīva vadītājam Kasparam Āboliņam, kurš savukārt ziņoja Valsts Meža dienesta Ziemeļvidzemes virsmežniecības vecākajam inspektoram Madaram Zariņam.
Šobrīd pret G. Sēkliņu Vidzemes rajona tiesā notiek tiesvedība. Apsūdzība uzrādīta par nelikumīgām medībām personu grupā (par ko draud cietumsods līdz pat diviem gadiem), kā arī padsmit patronu neatļautu glabāšanu. Nodarītie zaudējumi valstij par aļņa māti aprēķināti pēc Ministru kabineta noteikumiem – 6460 eiro. Kaut arī notikušajās divās tiesu sēdēs daudz kas tapis skaidrs, Sēkliņš savu vainu neatzīst.
Prokurore Solvita Kristapa tiesā uzmanīgi pratina lieciniekus, ar mani ir nerunīga, aicina sekot tiesas gaitai, kas nesolās būt īsa, bet pievērš manu uzmanību apsūdzībai. Tur minēta “personu grupa”, bet apsūdzētais ir tikai viens… No tā var secināt, ka tiesvedības gaitā var parādīties vēl kādi apsūdzētie. Arī tiesas zālē izskanējušais par to rosina domāt. Bet kas ir zināms pagaidām?
Embriji mēslos, spalvas piena mājā
“Kad saņēmu zvanu, kopā ar virsmežniecības inženieri devos uz notikuma vietu. Pēc pēdām sniegā konstatējām, ka izcirtumā, krūmājos netālu no ceļa dzīvojies alnis, turpat nošauts un nokritis, jo asins pēdas bija tikai tur. Bija redzamas traktora pēdas un tas, ka alnis vilkts, atstājot spalvas un asinis. Izsaucu policiju, un devāmies pa pēdām, kas aizveda līdz Sēkliņa māju pagalmam. Īsti nevarēja saprast, iespējams, alnis bija daļēji vilkts, daļēji vests, bet sliede bija skaidra,” tiesā liecināja vecākais inspektors M. Zariņš.
Viņam daudz kas esot kļuvis skaidrs, kad pagalmā stāvošā traktora kausā atraduši piesalušu zarnu gabaliņu. Tad notikusi pieklājīga saruna ar lopkopi Gintu Eglīti (viņš gan tad, gan tiesā noliedza, ka kaut ko darījis ar alni vai to redzējis). Tincinājuši, tincinājuši, līdz lopkopis esot noteicis: “Ņemiet dakšas un ejiet uz mēslu kaudzi!” Eglītis gan tiesā noliedza, ka to teicis. Viņš apgalvo, ka atbraucēji paši esot sacījuši: “Mēs pārraksim kaut vai visu mēslu kaudzi!”
Lai kā arī būtu bijis, atbraucēji sākuši rakt tajā vietā, kur bija manāmas svaigas mēslu stumšanas pēdas. Atraduši zarnas un divus embrijus. “Tie nešaubīgi bija aļņa embriji, jo tiem ir izteikts, tikai aļņiem raksturīgs galvaskauss,” tiesā teica virsmežniecības inženieris Jānis Ročāns.
“Ar Sēkliņu man bija darīšanas pirms sešiem gadiem, tāpēc zināju, kur meklēt tālāk. Toreiz Sēkliņu sodīju par pielādēta ieroča pārvadāšanu (tas ir bīstami, bet, kā man paskaidroja mednieki, negodprātīgi mednieki tā darot, lai, ieraugot zvēru, uzreiz varētu šaut. – A. D.), kaut gan mežacūku viņš bija nomedījis likumīgi un dīrājis to savā piena mājā. Arī šoreiz apskatīju piena māju. Atradām aļņa spalvas, paliekas kolektorā un atkritumu kastē. Aļņa ķermeni neatradām, un tas arī vēlāk netika atrasts. Cik varēja noprast no Sēkliņa, tad alnis bijis, bet viņš neesot šāvis. Mednieku kolektīva vadītājs Kaspars Āboliņš man skaidroja, ka iepriekš Sēkliņš viņam zvanījis un stāstījis par alni, kas tur apkārt staigājis,” tiesā liecināja Madars Zariņš.
Dīrāt alni vai āzi?
Uz nākamo tiesas sēdi tika izsaukti liecinieki, kuru liecības bija neskaidras un pat pretrunīgas. Prokurores taktika, iztaujājot lieciniekus, liek domāt, ka būs jautājumi, uz kuriem šiem lieciniekiem vēl būs jāatbild turpmākās tiesas sēdēs, un nav zināms, kā vēl viss pagriezīsies. Piemēram, nu jau bijušajam medniekam Raivim Zilpaušam, pret kuru sākts kriminālprocess par nelikumīgam bebru medībām un kurš bija aizturēts arī aizdomās par šīs aļņu mātes medībām.
Cik varēja saprast no Zilpauša liecībām tiesā un nolasītajām viņa liecībām izmeklēšanas laikā policijā, Sēkliņš tai vakarā ar vēl diviem savās mājās esot dzēris un, zvanot pa telefonu Zilpaušam, lūdzis atvest pudeli degvīna. Viņš to arī izdarījis. Pa ceļam pilnmēness gaismā ieraudzījis alni, par ko pastāstījis Sēkliņam. Abi par to pasmējušies, un tad viņš aizbraucis ciemoties pie kādas meitenes, kuras identitāti Zilpaušs nevēlas atklāt, neraugoties uz to, ka viņa varētu nodrošināt alibi. Ar ko kopā Sēkliņš dzēris, Zilpaušs neesot redzējis.
Prokurore: “Vai Sēkliņš jūs aicināja palīgā nodīrāt alni?”
Zilpaušs: “Alni ne.”
Prokurore: “Ko citu?”
Zilpaušs: “Nevaru atbildēt. “Nodīrāt” vienkārši.”
Tiesnesis Alvis Melbergs: “Kādā nozīmē?”
Zilpaušs: “Sapratu netieši. Piemēram, saka taču “dīrāt āzi” (sarunvalodas izteiciens ar nozīmi “vemt”. – A. D.)
Prokurore (ar smaidu): “Aicināja pievienoties “dīrāt āzi”?”
Zilpaušs: “Sēkliņš iznāca parunāties. Pēc tam aizgāja atpakaļ mājās.”
Prokurore lūdza tiesnesi nolasīt liecības, ko iepriekš Zilpaušs sniedzis policijai. Tajās teikts, ka laikā, kad viņš ciemojies pie meitenes, Sēkliņš zvanījis atkal un teicis: “Ir zemē.” Ap vieniem naktī Sēkliņš zvanījis vēlreiz un sacījis, ka vajagot atbraukt palīgā nodīrāt. Sapratis, ka runa ir par alni. Aizbraucis pie Sēkliņa un pateicis viņam: “Ej d[..]st!” – un devies atpakaļ pie meitenes, kurai nenācis miegs. Pie viņas arī pavadījis nakti. Aļņa medībās neesot iesaistīts.
Prokurore: “Vai policijā sniegtās liecības ir patiesas?”
Zilpaušs: “Iespējams, patiesas.”
Prokurore: “Liecinot policijai, jūs sapratāt, ka runa ir par aļņa dīrāšanu, bet tiesā jūs runājat par āzi…”
Zilpaušs: “Kad liecināju policijai, es tikai savā galvā par alni sapratu.”
Brāļu liecības
Mednieku kolektīva “Lizdēni” vadītājs (nu jau bijušais) Kaspars Āboliņš tiesā teica, ka vakarā viņam zvanījis Zilpaušs un teicis, ka pļavā ganās alnis un varētu to nomedīt: “Atbildēju, ka nevajag. Pēc tam arī Sēkliņš zvanīja un to pašu teica. Teicu, ka nepiedalos tādos pasākumos. Gan viens, gan otrs pāris reižu man zvanīja. Kad nākamajā dienā zvanīja Liepiņš un Trēziņš par vilktā aļņa pēdām, nodevu šo informāciju virsmežniecības inspektoram.”
Tiesnesis: “Vai tad, kad zvanīja Zilpaušs un Sēkliņš, jums nevajadzēja viņu rīcību ietekmēt?”
K. Āboliņš: “Paši lieli cilvēki… Nevarēju iedomāties, ka tas notiks.”
Interesantas liecības sniedza Kaspara Āboliņa brālis Mārtiņš Āboliņš, kurš arī atteicies no Zilpauša piedāvājuma medīt alni. Prokurore tiesā nolasīja Mārtiņa liecības policijai (viņš tās apstiprināja arī tiesā), ka bijis līdzās brālim, kad viņam zvanījis Zilpaušs. No sarunas sapratis, ka alnis nomedīts, vajag to dabūt prom un nodīrāt. Brālis pārmetis par izdarīto un atteicies piedalīties. Arī Mārtiņš bijis dusmīgs un teicis, lai paši tiekot galā.
Tiesā Kaspars vispirms noliedza, ka bijusi tāda saruna, bet pēc tam, kad tika nolasītas viņa liecības policijai, kur viņš teic, ka Zilpaušs viņam zvanījis un stāstījis, ka alnis nošauts ,un aicinājis palīgā sadalīt, tiesā tomēr atzina, ka tāda saruna droši vien bijusi.
Otrās tiesas sēdes noslēgumā tika pratināti Valmieras cietuma darbinieki Andris Valdmanis, Kaspars Stallītis un Stepans Verbičs, kuri bija pazīstami ar Sēkliņu un Zilpaušu (otrais arī savulaik bijis cietumsargs, taču atlaists ierosināto kriminālprocesu dēļ). Pagaidām prokurores jautājumi šiem trijiem bija tikai uzvedinoši. Iespējams, cietuma darbinieku loma sāgā par nabaga aļņu māti atklāsies kādā no nākamajām tiesas sēdēm. Tāpat atlicis vēl nopratināt vienu liecinieku. Nav zināms, kādus aizstāvības argumentus pataupījis Sēkliņa advokāts Artis Mežgailis.