Apgaroti sakrāls vēstījums 0
Sestdien, 26. septembrī, Rīgas Domā notika unikāls koncerts – izcili Latvijas un Igaunijas mākslinieki atskaņoja mūziku no Arvo Perta albuma “Adam’s Lament”, kas pērn saņēma prestižo mūzikas ierakstu balvu “Grammy”.
Slavenais igauņu komponists, kura vārdu bieži min līdzās Pēterim Vaskam, Gijam Kančeli, Džonam Taveneram, kopš 20. gadsimta 70. gadiem tiek uzlūkots par, iespējams, konsekventāko “jaunā garīguma” pārstāvi, un tiem, kas no 26. septembra koncerta gaidīja apgarota rakstura sakrālu vēstījumu, nenācās vilties. Programmā, kuras tituldarbu “Ādama žēlabas” Arvo Pērts radīja 2009. gadā, pēdējos gados komponētas vai jaunam sastāvam pārliktas arī pārējās partitūras. Koncertu ievadīja “Salve Regina”, pēc “Ādama žēlabu” izvērstā dramatiskā stāsta sekoja lakoniskāki opusi – “Beatus Petronius”, “Statuit ei Dominus” un “Alleluia-Tropus”. Pēc tam atkal skanēja plašāks, ar reliģiska rakstura teksta pakāpenisku izklāstu nesaraujami saistīts darbs “Abats Agatons”, programma izskanēja ar divām miniatūrām – “Ziemassvētku šūpuļdziesmu” un “Igauņu šūpuļdziesmu”. Vokālajā priekšnesumā apvienojās igauņu ansamblis “Vox Clamantis”, Latvijas Radio koris un Igaunijas filharmonijas kamerkoris, instrumentālajā atskaņojumā – Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un Tallinas kamerorķestris, bet pie diriģenta pults stājās sens Arvo Perta domubiedrs, Latvijas publikai labi pazīstamais Tenu Kaljuste.
Jau pats repertuāra salikums bija veidots ļoti pārdomāti, taču diriģenta ieguldījums saucams par būtiskāko aspektu koncertā dzirdamās mūzikas uztverē. Lai arī Arvo Perta darbu skaņuraksts ir daudz vienkāršāks par viņa kādreizējo līdzgaitnieku avangardiskajām dimensijām, pienācīgi izsekot igauņu komponista mākslinieciskā vēstījuma virzībai nemaz nav tik viegli, jo šīs mūzikas garīgā koncentrācija un tematiskā materiāla izvērsumi ir attīrīti no jebkādiem aizrautīgiem afektiem. Turklāt atšķirībā no daudziem citiem autoriem, kuri mūsdienās raksta skaņdarbus ar liturģiskiem tekstiem, Pertam sentimentalitāte ir sveša. Tenu Kaljustes interpretācijās tika darīts viss, lai Arvo Perta opusu māksliniecisko dramaturģiju un emocionālo izteiksmi atainotu skaidri, saistoši un pārskatāmi. Īpaši svarīgi tas bija vērienīgajā programmas darbā “Ādama žēlabas”, lai svētā Atona Siluāna reliģiskās atklāsmes nesteidzīgais un detalizētais muzikālais ietērps nepārvērstos pelēcīgā monotonijā, un garīgas kantātes formā rakstītajā partitūrā “Abats Agatons”, lai solistu, kora un orķestra iedzīvinātā saruna neizklausītos blāva un iepriekšparedzama. Igauņu diriģenta vadītajā priekšnesumā šie darbi izskanēja saliedētā un mērķtiecīgā veidolā, izteiksmīgos tēlos izgaismojot “Ādama žēlabu” dramatiskās ainas un skumju noskaņu caurausto kontemplāciju, bet “Abata Agatona” stāstījumam piešķirot precīzu formu un tematiskā izklāsta noapaļotību. Ne mazāki panākumi Kaljustem bija citu viengabalainākā lējumā veidotu Arvo Perta partitūru lasījumos – temporitmu diriģents izvēlējās plūstošu, tembrālos sabalsojumus organizēja brīvi un plastiski, bet mūzikas emocionālo pasauli atklāja vienlīdz lakoniskās un piesātinātās līnijās.
Atskaņotājmākslinieki Tenu Kaljustes vadībai atsaucās precīzi un jūtīgi – gan “Sinfonietta Rīga” un Tallinas kamerorķestra spēlei, gan “Vox Clamantis”, Igaunijas filharmonijas kamerkora un Latvijas Radio kora dziedājumam piemita teicama stila izjūta apvienojumā ar intonatīvu tīrību un ritma vijīgumu. Taču īpaši spēcīgi interpretāciju augsto māksliniecisko līmeni apliecināja kolorītie tembrālie rakursi diapazonā no trausla caurspīdīguma līdz piepildītam un izlīdzinātam skanīgumam. Tiesa, šīs kvalitātes tomēr nespēja apslēpt, ka opusa “Abats Agatons” solistus Tui Hirvu un Raineru Vilu grūti nosaukt par izciliem dziedātājiem, bet paša Arvo Perta daiļradē daudzos gadījumos intonācijas un motīvi atkārtojas no viena skaņdarba uz otru, lielāka apjoma formās ik pa laikam parādoties pārlieku askētiskai un shematiskai izteiksmei. Šajā koncertā, tāpat kā ar “Grammy” balvu apveltītajā albumā, visvairāk priecēja “Ziemassvētku šūpuļdziesma” un it īpaši “Igauņu šūpuļdziesma”.
Garā cilvēku rinda divdesmit minūtes pirms koncerta sākuma un klausītāju piepildītā Doma baznīca uzskatāmi vēstīja, ka Arvo Perta mūzika Latvijā ir vajadzīga. Pašsaprotami arī, ka komponista 80 gadu jubilejā atskaņotāji koncentrējās uz labi pārbaudītām vērtībām. Tomēr vēl jo interesantāk būtu, ja Radio korim un kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga” pievienotos arī citi interpreti, dodot iespēju Latvijas publikai iepazīt tos Arvo Perta darbus, kuri šeit, visticamāk, vēl nekad nav spēlēti – piemēram, 4. simfoniju, opusu “Tabula Rasa” vai koncertu čellam ar orķestri “Pro et Contra”. Nav šaubu, ka arī izcilus solistus šim nolūkam nevajadzētu ilgi meklēt.
