Tā ar narkomāniem… 4
Jā. Mani aizveda uz viņu pulcēšanās vietu. To ieraugot, kā jau padomju cilvēks, biju ļoti pārsteigta, izbrīnījusies un satriekta…
No Vācijas posma izstādē būs arī glezna “Kā tevi sauc?”
Pati pēdējā Vācijā tapusī. Betānijas mākslinieku nams ar visiem mums ierādītajiem mākslinieku dzīvokļiem atradās turku kvartālā tieši pie mūra. Kad gāju tam cauri, mani apstāja turku bērneļi, prašņāja: kā tevi sauc, kā tevi sauc? Par šo manu Rietumberlīnes pēdējo gleznu ieinteresējās kādas Berlīnes galerijas prezidents Erberharts Roterss un ļoti vēlējās no manis šo darbu pirkt. Bet toreiz nedrīkstēju neko pārdot un iegūt naudu, jo par to varēja tikt aiz restēm. Vajadzēja lūgt atļauju sūtniecībā gleznu Rotersam dāvināt. Bet par honorāru iznāca nauda manas personālizstādes Betānijas namā izmaksām, apdrošināšanai. Kad Betānijas namā atklāja manu lielo izstādi, piedalījos arī pati ar saviem līdzekļiem.
Berlīnē tapusī glezna “Mākslinieks Volfs Fostels ar ģimeni” esot kā jūsu sava veida atbildes veltījums viņam par darbu, kur apgleznotā jūsu fotogrāfijā deguna vietā bijis ielikts fotoaparāts, norādot uz mākslinieces Maijas Tabakas “objektīvo ožu”.
Jā. Fostelam, tolaiku slavenākajam performanču māksliniekam Rietumberlīnē, kurš vērsās pret Vjetnamas karu, bija sērija “Cilvēki ar fotoaparātiem”. Viņam radās interese – kas es tāda esmu. Faktiski Rietumberlīnē par mani vispār bija liela interese, jo neviens jau nezināja, kas tā Latvija un kas par cilvēkiem tajā dzīvo, kaut arī Valdis Āboliņš tika daudz stāstījis.
Gleznā “Ģimenes koncerts”, kas arī būs izlikta izstādē “Arsenālā”, redzama sieviete vijolniece un vīrietis pie čella. Kas attēloti gleznā?
Tam ir garāka vēsture. Vācijā mani uzņēma draudzīgi, redzot, ka neesmu pufaikā, šņori ap vidu un vaļenkos, bet inteliģenta sieviete, kas runā arī vāciski. Es skatījos viņu mākslu, mēģināju arī saprast, kā strādā Berlīnē. Savukārt vācieši nāca manā darbnīcā. Pie Dītera Mazura, kur dzīvoju sākumā, bija tā – uztaisi gleznu, saaicini draugus un sarīko fēti jeb pārtiju, kur cilvēki sanāk, papriecājas par rezultātu, pārspriež to… Es viņu vidū biju kā savs cilvēks, kopā staigājām pa izstāžu atklāšanām, šī dzīve kūsāt kūsāja, kādreiz vienā dienā atvēra pat veselas astoņas kupli apmeklētas izstādes. Tā vienā no šādām izstādēm man klāt pienāca pāris, kuri vēlāk kļuva par modeļiem gleznā “Ģimenes koncerts”. Vācijā tolaik bija ģimenes koncertu tradīcija, daudzi nodarbojās ar mūziku mājās. Gleznā attēlotā sieviete ar vijoli bija rakstniece, sirreālu romānu autore, vīrieša pamatnodarbošanos neatminu, taču viņš man iekrita acīs ar savu vaibstu skaistumu. Starp citu, tieši viņš redzams vienā no ilustrācijām deviņdesmitajos klajā nākušajās “Latviešu tautas brīnumpasakās”, skaistā grāmatā ar krāšņām ilustrācijām, pie kurām strādāju veselu gadu. Jā, ir tēli, kuri ceļo no vienas manas gleznas uz otru…
