Armands Puče: Kalvītis ar bārdu. Bārdu rakstām ar lielo burtu
62
Valsts nolēmusi aizņemties trīs miljardus, lai dzēstu iepriekš ņemtos aizdevumus, tikmēr Lietuvā trīs miljardi tiek minēti pavisam citā kontekstā. Viņiem tieši par trīs pieaudzis miljardieru saraksts, kopskaitā tagad dodot sešus šādus nacionālos kadrus/kapitālistus. Mums miljardieru nav vispār, toties – mums esot “Latvijas gāze”…
Viņdien “Latvijas gāzes” vadītājs Aigars Kalvītis lepni paziņoja, ka viņa vadītajā krievu uzņēmumā viss virzās uz to pusi, ka Latvijas kapitālam būs “vismaz noteicošais un kontrolējošais pārsvars”. Tas tika teikts tādā kā perspektīvē – ar domu, ka tas kādreiz patiešām būs.
Uz šādu verbālo nesaturēšanu bijušo premjeru parāva viens darījums, kur tā sauktie akcionāri no Luksemburgas, pārdevuši savas “Latvijas gāzes” akcijas kādai Latvijas kompānijai. Šajā brigādē, kas dibināta 2023. gada vasarā, īpašniekos ierakstījušies “latvieši” – pats Kalvītis, Elīna Dreimane un Egīls Lapsalis.
Tā kā visi nosauktie jau strādā “Latvijas gāzē”, tad šo iedvesmojošo kombināciju sauc par “buyout” jeb vadības izpirkumu, ko uzņēmējdarbības vidē ik pa laikam mēdz praktizēt. Proti, kad firmas operatīvā vadība nolemj iegādāties pašu vadītā uzņēmuma daļas. Kas iekodis luksemburgiešiem, ka viņiem pēkšņi 28,97% no kopējā akciju skaita nešķiet būtiski vai ir neizdevīgi – nepaliek skaidrs, taču pats fakts visai daiļrunīgi mums pastāsta par Krievijas nepārejošo ietekmi vienā no startēģiski svarīgākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm.
“Latvijas gāze” nav parasts uzņēmums, jo kopš privatizācijas, kas notika 1997. gadā, to vienmēr ir kontrolējis Krievijas valsts kapitāls un čekisti.
Tas tika panākts ar tās partijas rokām, kas pēc mazmājiņas apmeklējuma noslaucījās ar Tautu, tāpēc nevajag brīnīties, ka šajā uzņēmumā ik pa laikam pie siles nonāk cita bijušā premjera Andra Šķēles laika un cīņu biedri – kā savdabīgs slepeno protokolu obligātais atstarojums. To, ka krievi mūsu valstī kontrolē ne tikai gāzes padevi mājsaimniecībām, bet arī drošības dienestus – liecina minētās Dreimanes gadījums.
Esot ilggadīga Valsts kancelejas vadītāja, viņai kādu dienu atsaka pielaidi valsts noslēpumam un attiecīgi – tiek uzteikts arī darbs. Kurš dāmai pirmais padod roku ar briljantiem? “Latvijas gāze” jeb “Gazprom” jeb Krievijas drošības struktūru ielikteņi. Un ar Kalvīti jau nav citādi… Var tikai pabrīnīties, ka mūsu atbildīgie dienesti šo visu pavada ar acīm, lai gan ir skaidri saprotams, ka daži Latvijas valsts vīri un sievas nonāk mums naidīgas valsts labi apmaksātos posteņos. Tātad – kalpo citiem.
Pieņemsim, ka tāds Prezidenta izstrādājums kā pēdējais Ulmanis, ģērbies Rīgas “Dinamo” kreklā, bija tik aprobežots, ka nesaprata – ka viņš ēd no čekistu rokas, pa vidam apmeklējot intīmās pirtis. Bet Kalvītis?! Vai nu saprot, vai ir muļķis, vai domā – ka citi ir auni. Vai aitas. Svaigais darījums ar “Latvijas gāzes” akcijām parāda, ka krievi Aigaram tic, tāpat kā tic Elīnai un Egīlam (sācis strādāt uzņēmumā uzreiz pēc privatizācijas, kas nozīmē – ar krievu atļauju). Tātad – viņi kopumā tic Bārdai jeb tam cilvēkam, kas šo konstrukciju mūsu pusē deviņdesmitajos sakārtoja. Un tas nozīmē, ka Šķēle nekur nav, bet – viņš tur ir.
Kur Kalvītis ar saviem partneriem ņēma naudu, lai nopirktu “Gazprom” kontrolējošā uzņēmuma akcijas? Visticamāk, ieķīlāja kādam šīs jauniegūtās daļas. Pie kopējā gada apgrozījuma 700 miljoni un peļņas virs 40 miljoniem – var nojaust, cik būtu jāmaksā par teju trešdaļu no visām “Latvijas gāzes” akcijām.
Simtnieks – kā minimums. Tagadējos miljonos. Maz ticams, ka šo transakciju diktēja biznesa intereses. Drīzāk, “Gazprom” vēlējās nodrošināties pret trauslo nākotni, tāpēc viņu izraudzīti cilvēki kļūst par akciju turētājiem. Ar nākotni ir jāsaprot neizbēgamo Eiropas enerģētikas sektora pārkārtošanos, kur krieviem būs arvien mazāks svars un teikšana. Varbūt “Gazprom” jūt, ka noturēt sevi ārpus sankcijām – kā tas izdevies līdz šim – paliek gan grūti, gan dārgi. Tad nu seko apsteidzoši gājieni ar vakara pasaciņām par “latviešu kapitālu”.
Vispār jau smieklīgi: “Latvijas gāzes” galvenos akcionārus jau sen kā vajadzēja pašaut zem ierobežojumu un sankciju deķa, taču tas joprojām nav noticis. Pat vācieši, kas bija šrēderējušies ar krievu gāzi līdz nemaņai, kratās no tā visa prom. Ko mēs gaidām? Neviens neliedz piemērot nacionāla mēroga sankcijas, attaisnojošus nodokļu uzrēķinus… Bet, ja tas nenotiek – tad saprotam, kur dzīvojam. Lietuvā tādi kā čekists Savickis labākajā gadījumā šajās dienās sniegu tīrītu, bet pie mums viņš kā sieriņš Kārums vai katoļu priesteru bikšu striķis.
Nav šaubu, ka Kalvītis ar biedriem jau zina, ko darīs tālāk ar savu akciju portfeli un tam nebūs nekāda sakara ar Latvijas interesēm. Jautājums, vai tam būs gatava Latvijas valsts? Uz valsts ierēdņiem un pārvaldi neceriet – šī biomasa tika veidota ap tiem pašiem gadiem, kad mums viens sejā noaudzis vīrietis mācīja zobus tīrīt. Tātad – “Gazprom” līdzšinējā virskundzība šajā reģionā ir segta ar mērķtiecīgu ierēdņu darba un atbildības imitāciju, lai tikai nepieļautu izmaiņas visā, kas skar enerģētikas sektoru. Vai tās būtu sašķidrinātās gāzes platformas vai terminālis jūrā, vai “Latvenergo” izvēles, skatoties uz Ķegumu un Daugavas paliem, vai no kājas īkšķa izzīstie tarifi un to mākslīgie kontroles mehānismi…
Mums it kā pieder Inčukalna gāzes krātuve, taču arī tur priekšā krieveļi – ar tā saukto bufera gāzi, kas nodrošina visā sistēmā vajadzīgo tehnoloģisko spiedienu. Tur būs miljardu gadījums… Cerība, ka Latvijas politiķi nedancos pēc “Gazprom” stabules, ir naiva – jo politiķi staigā ierēdniecības pavadā, bez sajēgas par tautsaimniecības vajadzībām un izmaksām. Faktiski, var teikt, ka pata situācija, par labu shēmām un tā sauktajam sintētiskajam tiesiskumam, kas izveidojās deviņdesmitajos.
Ja nu mēs tomēr nokopētu vai atdarinātu Lietuvu, kas pirms desmit gadiem savus bārdainos miljonārus vienkārši sakopa, ja izprotiet, kas ar šo domāts? Viņi salauza Kremļa rādāmo kociņu. Un tagad, šie leiši – viņi skaita miljardierus. Kamēr mēs skaitām sevi – aitu ganāmpulkā… Cik ilgi?
