Armands Puče: Ļoša, utis un paradīzes vārtiņi
0
Kremļa projekts, ko vadīja Latvijas mentu kurators Aleksejs Rosļikovs, noslēdzies ar partijas “Stabilitātei” līdera izsūtīšanu uz Baltkrieviju. Ļoša tagad ir paradīzē. Atšķirībā no gadījumiem un laika, kad drošības dienesti šīs partijas veidošanu pavadīja ar acīm, šajā reizē atbildīgie pogaiņi un kolti vismaz pacentās Latvijas interešu vārdā. Tas nav maz – tas parāda, ka arī mūsu drošībnieki ir spiesti attīrīties, attīstīties, vai – iziet obligāto atutošanas kursu.
Šo krievu projektu ieviesa Latvijā kā pēc mācību grāmatas, izvēloties par partijas līderi cilvēku, kas tika izauklēts “Saskaņas” ideoloģiskajā silītē. No piena pudelītes viņu zīdīja Valsts policijā – Rīgas reģiona pārvaldē, pēc tam sekoja vētraina uzņēmējdarbība, kur galvenais princips bija laikā notīties un bankrotēt – ko līdz nodokļu parādi sasniedza priekšlūpu. Tas bija skaists recidīvs, kas tikai atgādina par vidi, ko Latvija gadiem nespēj sakārtot, vai speciāli to nedara.
Savdabīga ir Rosļikovs sabiedriskā darbība, kuras laikā viņš slīpēja savas organizatoriskās iemaņas, uzstāšanās manieri – dibinot vispirms apsardzes darbinieku arodbiedrību, pēc tam piesūcoties Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības galvgalim.
Tās ir klasiskas mentu pasaules artērijas, kur brīvi apgrozās noteikta apjoma naudas līdzekļi, bet galvenais – tās ir ar drošību un spēku saistītas struktūras, kas vajadzības gadījumā mierīgi kļūtu par piektās kolonnas atbalsta šūnām. Vēl jau neaizmirsīsim, ka arodbiedrībai caur biedru kabinetiem bija pieeja klasificētai informācijai, kas bez šaubām nonāca arī mūsu valsts ienaidnieku rīcībā.
Tālāk sekoja “Saskaņas” plānota izjaukšana pa detaļām, kur Rosļikovs maisīja gaisu un nonāca modernās interfrontes avangardā. Te interesanti pavērot kā bijušie “saskaņieši” paralēli veidoja ne tikai psihopātu politisko virzienu, kāds neapšaubāmi ir Rosļikovs ar domubiedriem, bet arī izlika priekšplānā uz letes marinēto sēņu burkas, ko vākoja tobrīd nosvērtā un sociāli pragmatiskā Jūlija Stepaņenko. Sabiedrība tika testēta un atlika tikai sagaidīt, kā jaunās/vecās plintes piešaujas.
Rosļikova ārdīšanās ārēji izskatījās pēc improvizācijas – patiesībā, “Stabilitātei” strādāja pēc Kremļa polittehnologu vadlīnijām, kur pat viņu lielākajiem auniem teica priekšā, kurā aploka pusē atrasties.
Visai ātri kļuva skaidrs, ka šādu sabiedriski politisko putru Latvijas krievi vai tā sauktās mazākumtautības īsti nepieņem savā ēdienkartē, lai gan rosļikoviešu saukļi un uzsaukumi Rīgas mikrorajonu virtuvēs bija populāri. Kas attiecas uz perspektīvu, tur lielākas izredzes ir Stepaņenko piekoptajam virzienam, tāpēc Rosļikovam bija jākļūst par disidentu.
Viņa slavenais uznāciens Saeimas tribīnēs pirms pašvaldību vēlēšanām mobilizēja latviešus, taču tūdaliņi palaida garām, ka lielākie ieguvēji no tā ļembasta bija “Suverēnā vara” ar Jūliju S. priekšgalā, kas tagad ir leģitīmi pārņēmusi bijušās “Saskaņas” elektorātu, pie viena aptekalējot arī stūrgalvīgos “jaunlatviešus” no iedomu planētas.
Pēc tam, kad Ļoša no Saeimas tribīnes parādīja, kā izskatās viņa reproduktīvais orgāns, sekoja vēl virkne notikumu, lai Rosļikovs patiešām iegūtu izraidītā vīzu un statusu. Pasākumu pasteidzināja igauņi, kas sadarbībā ar Latvijas drošības dienestu viņruden uz Igaunijas robežas bēdīgi slaveno Rīgas krievu aizturēja un nosūtīja atpakaļ uz viņa deklarēto dzīvesvietu. Iegansts – Rosļikovs apdraud Igaunijas drošību. Tā ir pirmā reize, kad publiski tiek norādīts, ka Kremļa pakalpiņi varbūt vēlas tīklot visā Baltijā, taču tas netiks atbalstīts. Kopš tā brīža arī mūsu drošībnieki sāka uzvesties kā cilvēki ar Latvijas pasēm.
Tāpēc daudzmaz droši var apgalvot, ka tas, ka Rosļikovs šobrīd ir sameklējis gultas vietu Baltkrievijā, drīzāk uzskatāms par divu pušu darījumu, nevis bijušā menta zaķpastalas cilpām.
Rosļikovam, acīmredzot, uz pirkstiem izstāstīja, ka viņš Latvijai vismazāk ir vajadzīgs kā gūsteknis. Ja negrib mainīt savu dienesta komandējuma aprakstu, lai tin makšķeres. To, ka viņam ir garantēts tuptūzis par saviem pretvalstiskajiem izlēcieniem, nav nekādu šaubu. Vienīgi – kam mums tāds
cietumnieks vajadzīgs? Pietiek, ka mēs krievu partijas un skolas uzturam. Vēl būtu jārēķinās ar Kremļa pasaciņām par politiski vajāto, kas buržuāziskās Latvijas cietuma mūros cīnās par Padomju Latviju. Tagad jau arī par to runās, vienīgi Rosļikovs ir uz brīvām kājām saules pilsētā Minskā. Un tas priekš mums ir daudz labāk, nekā viņa nāra Rīgas centrālcietumā.
Kāpēc Rosļikovs izvēlējās Baltkrieviju? Maskava rekomendēja. Turklāt, Krievijā viņiem jau ir viens čurātājs pret Latvijas vēju – Mamikins. Uzturēt vēl vienu? Lai Lukašenko mazliet piesedz. Tas, ka piesedz – ir redzams, jo pēc ierašanās Minskā Rosļikovs ne tikai sarīkoja preses konferenci, bet arī atrada tehniskās iespējas kā pieslēgties onlainā Rīgas tiesai – kur viņu leģitīmi kāra pie staba…
Proti, Lukašenko režīms atbalstīja Latvijas Republikas tiesu sistēmas procesuālās darbības, lai gan starp valstīm šajā sakarā ir melnais caurums. Rosļikovs ar ekrāna starpniecību kaut ko pablēja par draudiem savai dzīvībai, tāpat bija uzlikta vecā plate par politisko vajāšanu. Tā kā mēs esam pareizajā robežas pusē, Ļoša neko nestāstīja, ka viņa vajāšana iet roku rokā ar Rietumu pasaules darba likumdošanu – jo pagaidām viņam vēl tikšķ deputāta alga Rīgas domē, viņa uzkrājumi bankās arī netiek arestēti, kā arī tiek respektētas īpašuma tiesības (zeme un dzīvoklis). Starp citu, tuvākie Ļošas radinieki strādā par Latvijas deputātu algotiem palīgiem, ko viņiem sedz Latvijas valsts nodokļu maksātāji. Parādsaistības 141 059 eiro apmērā, kā rāda viņa ienākuma deklarācija, tiks droši vien uzmestas – nav jau pirmā reize…
Rosļikovs ir labs gadījums Latvijai, jo tas atklāja gan metodes, kā mūsu ienaidnieks strādā, gan parādīja, cik mēs paši vēl esam vāji vai slīpējami pret tādām vai līdzīgām Maskavas diversijām. Tas, ka pie viena izjuka arī “Stabilitātei” Saeimas frakcija – tas tikai paskaidro, ka nevis kaut kas tiek likvidēts, bet notiek pārgrupēšanās. Rosļikova eksperiments un tā iznākums stiprina Latvijas valsts pamatus, cita lieta – ka viņu ir vēl. Ļoša teiktu – viņu ir vairāk. Es saku – viņu ir tieši tik daudz, lai mēs būtu gana modri, cīņā par Latvijas valsts pastāvēšanu. Cīņā pret utīm nav jārīko kampaņas. Ir vienkārši jārīkojas, kā tas notika ar vienu Kremļa uzpotētu boļeševiku partijas biedra skaisto izdegšanu – ar liesmu. Ja kāds tagad Latvijā vēlas Aleksejam Rosļikovam pievienoties, nevajag šos cilvēkus aizkavēt, vēl vairāk – šim nolūkam pat var ierīkot uz robežas vārtiņus un iedot paradīzes atslēdziņu. Vārtiņi gan slēgsies tikai no mūsu puses.
