Artūrs Graudiņš, Latvijas Zemnieku savienības ģenerālsekretārs: “Sabiedrība bez mērķa – ceļš uz pašiznīcību!” 0
Pasaulē ir veikti tūkstošiem interesantu pētījumu dažādās jomās, taču vieni no interesantākajiem ir tie, kas analizē cilvēku un dzīvnieku uzvedību noteiktos apstākļos. Šādu pētījumu rezultāti bieži vien ir tik zīmīgi, ka rosina ne tikai uz filozofiskām pārdomām, bet sniedz arī gana skaidras atbildes uz dažādiem eksistenciālas dabas jautājumiem.
Viens no pētījumiem, kas kalpo kā īpaši spēcīga metafora mūsdienu sabiedrībai, ir amerikāņu etologa Džona Kalhūna (John B. Calhoun) 1968. gadā veiktais eksperiments, kas vēsturē zināms ar nosaukumu Univerese 25.
Tajā pētnieks laboratorijas apstākļos radīja ideālu vidi žurku populācijai. Noteiktu teritoriju ar neierobežotu pieeja ūdenim un barībai, bez plēsējiem, bez slimībām. Sava veida žurku paradīzi. Eksperiments tika uzsākts ar astoņiem grauzējiem. Populācija strauji attīstījās, un tās skaits dubultojās aptuveni ik pēc 55 dienām, līdz sasniedza 620 īpatņus. Raugoties uz rezultātiem, pētnieks sākotnēji secināja, ka utopija par ideālo pasauli patiešām darbojas.
Taču 315. dienā viss pēkšņi sāka mainīties. Populācijas pieaugums strauji sāka kristies. Žurku tēviņi apvienojās agresīvās grupās, nejauši uzbrukumi kļuva par ierastu parādību. Sociālā vide kļuva tik degradēta, ka normāla uzvedība vairs neatjaunojās. Jaunie tēviņi kļuva hiperagresīvi, bet vecākie – noslēgti un apātiski. Žurku mātītes pārstāja rūpēties par pēcnācējiem, nemitīgi mainīja ligzdu atrašanās vietu. Vienlaikus izveidojās arī dīvaina žurku elite, tā dēvētie “skaistie”. Ar nevainojamu kažoku un pārmērīgu sevis kopšanu. Šīs elites vidū nebija novērojamas ne cīņas, ne pārošanās. No ārpuses ideāli, bet iekšēji… tukši.
dienā populācijas pieaugums pilnībā apstājās. 600. dienā tika reģistrētas pēdējās dzemdības. 780. dienā – pēdējais nāves gadījums. 2200 žurkas nomira paradīzē, kas bija būvēta 3840 žurkām.
Šī skarbā pētījuma īsais secinājums ir acīmredzams – pārpilnība bez mērķa nogalina ātrāk nekā trūkums. Sabiedrība nemirst badā, tā mirst brīdī, kad aizmirst, kāpēc tā pastāv. Sabiedrība bez mērķa iznīcina pati sevi.
Protams, cilvēku sabiedrību nevar tieši pielīdzināt laboratorijas eksperimentam ar dzīvniekiem. Taču šis pētījums kalpo kā spēcīga metafora un brīdinājums tam, ka, iespējams, šodien visa mums zināmā Rietumu sabiedrība atrodas tieši tajā nogrieznī, kas Universe 25 eksperimentā bija starp 450. un 600. dienu.
Ko darīt? Viena universāla risinājuma nav un nevar būt. Politiķiem ir jādomā par to, kā atrast un nospraust vienu vai vairākus Latvijas lielos mērķus, līdzīgi kā savulaik bija mērķtiecīgs ceļš uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Savukārt katram individuāli ir jāspēj godīgi atbildēt uz jautājumu, kāds ir mans dzīves mērķis, uz ko es tiecos un ko vēlos sasniegt?
Ja valsts mērķus jau gadiem ir grūti skaidri definēt, tad individuālie mērķi var būt pavisam vienkārši. Mazāk laika pavadīt sociālajos tīklos, apgūt jaunas prasmes, vairāk kustēties, sportot, vairāk pavadīt laiku ar bērniem un mazbērniem. Lasīt vērtīgas grāmatas, interesēties par apkārt notiekošo un uzņemties atbildību par lietām, kas ir mūsu spēkos.
Lieli mērķi ne vienmēr dzimst valdības dokumentos, tie sākas ģimenēs, kopienās un katra cilvēka ikdienas izvēlēs. Katrs solis, kas ved prom no apātijas un vienaldzības, ir solis sabiedrības atjaunošanās virzienā. Un tieši šodien ir īstais brīdis atcerēties, kāpēc mēs kā sabiedrība pastāvam, un apzināti izvēlēties dzīvot ne tikai ērtāk, bet arī jēgpilnāk.
