2
Ar Latvijas pasi kabatā
Ļusja nebeidz vien smaidīt – prieks par ciemiņiem, arī par pašas tuvējo braucienu uz Latviju, biļete jau iegādāta, septembra otrajā pusē būšot Rīgā un pirmo reizi šķērsošot robežu ar Latvijas pasi kabatā. Kad uzzinājusi, ka pilsonību viņai piešķirs bez eksāmena, no prieka apraudājusies. Latviešu valoda Ludmilai gan nepadodas – cik kursos gājusi, Latvijā mēģinājusi apgūt – saprast saprot, dziedāt latviešu mēlē spēj, bet ar runāšanu nekas nesanāk.
Viņas mamma Omskas apgabala Belostoka ciemā nonākusi 15 gadu vecumā, vēlāk apprecējusies ar krievu, šeit piedzimuši pieci bērni, bet dzimtajā Aucē atgriezties baidījusies – vīra dēļ. Taču Ludmilu Ivanovu tā vilcis uz Latviju! Braukusi viesos pie vecmāmiņas, kura ar jaunāko meitu dzīvojusi Rīgā, gribējusi šeit turpināt mācības, pat palikt uz dzīvi, taču pierunāta atgriezties pie vecākiem. Ļoti grūti bijuši gadi pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad divpadsmit gadus izpalika ceļojumi pie tuviniekiem. “Beidzot 2004. gadā tiku uz Latviju un saku radiem, lai visi ar mani runā tikai latviešu valodā, bet viņi smejas! Saka – vai tu esi dzirdējusi, ka mēs latviski runātu?” Izrādās, ka latviešu radiem tuvāka bija krievu mēle.
Vēl pirms Ludmilas Latvijas pilsonība piešķirta Andrim Tupesim, viņš stāsta, ka biedrībā Latvijas pases dabūjuši pieci cilvēki. Arī biedrības vadītāja vecāki, tēvs Jēkabs no Nīcas, māte Monika no Nīcgales, nav atgriezušies dzimtenē. Kad vaicāti – kāpēc, mamma tik atteikusi: “Ta nu viņus – mani nodeva!”
Andra dēls Māris gan atradis ceļu uz Latviju. Kopš pagājušā gada viņš kopā ar sievu Dariju dzīvo Liepājā un strādā “UPB” betona rūpnīcā par kvalitātes inženieri. “Izskatās, ka dēls ar dzīvi ir apmierināts,” nosaka tēvs.
Saviesīgās sarunas uz brīdi jāpārtrauc, jo atnākuši vēl kādi ciemiņi, šoreiz nelūgti – Omskas policijas darbinieki, lai pārbaudītu, kas par pasākumu ar ārzemnieku piedalīšanos notiek Draudzības namā. It kā formalitāte, taču no biedrības vadītāja noprotams, ka šāds uzlidojums iepriekš saskaņotā sarīkojumā vēl nav bijis pieredzēts.
Viņi mums neļāva dzīvot
Skaidrīte Jumiķe pirms Sibīrijas brauciena izskatījusi vecāku fotogrāfijas, noraudājusi par aizsaulē aizgājušo tēti un atlasījusi nelielu bilžu kaudzīti arī līdzņemšanai. Ceļojumā viņa devās kopā ar vīru Uldi un dēlu Kasparu, kuram par izsūtījuma vietām daudz stāstījis vecaistēvs.
Tā sagadījies, ka abiem senioriem no Sibīrijas laika daudz likteņa līdzību – nometinājuma vieta Omskas apgabalā, svešumā apprecējušies viņu vecāki un arī dzimšanas vieta viena un tā pati – Ačairas slimnīcā Uldis nācis pasaulē 1955. gadā, Skaidrīte – gadu vēlāk. 1981. gadā abi “sibirjaki” Kuldīgā svinēja kāzas ar 150 viesiem.
Uldim no svešumā pavadītājam gadiem vēl šis tas palicis prātā – kā gājis uz veikalu grāmatas pirkt, šūpojies koka zirdziņā –, bet Skaidrītei – tumša bilde. “Man par Sibīriju jautā – ko tu atceries? Es tiešām neko neatceros, tāpēc domāju – atbraukšu, apskatīšos, varbūt kaut kas atnāks atmiņā.”
Pa ceļam uz Ačairiem Jumiķiem jāpiestāj Rozovkā pie Ausmas Bogeres, meitas uzvārdā Štrombergas, kas Latvijā dzīvojusi kaimiņos Skaidrītes vecvecākiem. Sevišķi skarbs bijis viņas liktenis – ar jaunāko māsu un māti 1941. gadā izsūtīta uz Krasnojarskas apvidu, svešumā palikusi bāreņos – mamma mirusi, tēvs apcietinājumā nošauts –, taču, karam beidzoties, tomēr tikusi atpakaļ pašu mājās “Niklāvos”, Kuldīgas novada Planīcas pagastā (tagad – Kurmāles pagasts). Nebijis gana meiteņu ciešanu padomju okupācijas varai – izsūtīja viņas otru reizi 1949. gadā. Latvijā māsas vairs neatgriezās, apprecējās ar sveštautiešiem, piedzima bērni.
Ar kaimiņu palīdzību atrodam Bogeres māju, pēc ilgas klauvēšanas parādās vīrs gados, izrādās, Ausmas dēls. Izskatās gan nedaudz pikts, taču, uzzinot, no kurienes braucēji, dodas sasaukt mammu.
Salīkusi, ar baltu lakatiņu galvā nāk sirma māmiņa, izbrīnīta par lielo ļaužu baru savā pagalmā. Pēc Skaidrītes līdzi paņemtajām fotogrāfijām viņa atpazīst, no kurienes ciemiņi, starp attēliem arī pašas iesvētības bilde. Pašūpo galvu Ausmas kundze un skumji nosaka: “Skaisti dzīvojām Latvijā, viss mums bija – mājas, ceļi, kamēr krievi ienāca. Viņi mums neļāva dzīvot.”
Par finansiālu atbalstu ceļojumam pateicos Vairai Paeglei un Dikļu pils saimniekiem.
