Baldones un Misas muižu tuvumā 1890.gada 10.aprīlī nokrita metorīts. Latvijas svētkos šī kosmiskā ķermeņa fragments izlikts apskatei LU Dabas mājā 14
Latvijas Universitātes (LU) Dabas mājas 2. stāva gaitenī pretim 223. auditorijai stikla vitrīnā izvietotajā ģeoloģijas maģistrantūras studenta Dmitrija Vorobjova privātkolekcijas “Latvijas minerāli” ekspozīcijā tagad apskatāms arī Baldones meteorīta fragments, tā portālam LA.LV pavēstīja Dmitrijs Vorobjovs, atvēlot publicēšanai arī savas fotogrāfijas un vēsturiskos attēlus. Baldones meteorīta fragments izlikts apskatei plašākai publikai ar nolūku tieši Latvijas valsts dzimšanas dienas svētku nedēļā, lai tādējādi sveiktu Latviju un tās iedzīvotājus svētkos ar šādu dāvanu no kosmosa! Ikviens interesents laipni lūgts to aplūkot ekspozīcijā LU Dabas mājā!
Kā liecina LU informācija interneta mājas lapā, tad Baldones jeb Misas (Misshof) meteorīts (nokritis 1890. gadā) ir ceturtais un pēdējais Latvijas teritorijā atrastais meteorīts. Aizrautīgais ģeologs, privātkolekcionārs Dmitrijs Vorobjovs meteorīta fragmentu meteorītu tirgū iegādājies pavisam nesen. Ar lepnumu par tā atgriešanos savā Zemes dzimtajā vietā – Latvijā – pēc vairākiem desmitiem gadu, LU Dabas māja aicina ikvienu interesentu aplūkot, iepazīt un uzzināt par tā eksistenci, likteni, minerālo sastāvu!
Dmitrijam Vorobjovam kopš bērnības bijusi liela interese par mineraloģiju, īpaši par Latvijas minerāliem, kā arī kosmosa minerāliem, kas ir sastopami meteorītu sastāvā. Tāpēc ilgus gadus ir bijusi vēlme – savā privātkolekcijā iegūt arī kāda vietējā meteorīta fragmentu, kuram būtu īpaši nozīmīga vērtība.
Literatūrā un internetā ir informācija par Latvijas meteorītiem, taču sabiedrība nav pietiekami informēta par vietējām dabas vērtībām. Iespējams, tas saistīts ar to, ka visi zināmie Latvijas meteorīti nokrituši diezgan sen, 19. gadsimtā, kā arī ar to, ka pat lielākajos Latvijas muzejos, izņemot pāris izņēmumus, nav neviena eksemplāra.
Diemžēl visu Latvijas meteorītu fragmenti ir vēsturiski pārstāvēti ārvalstu muzejos, kā arī privātkolekcijās. Pēc veiksmīgas ekspozīcijas “Latvijas minerāli” sagatavošanas šī gada sākumā, Dmitrijam bija vēlme nopietni pievērsties jaunās ekspozīcijas tālākai attīstībai un parādīt plašākam interesentu lokam patiešām nozīmīgu, gandrīz aizmirstu Latvijas mineraloģijas daļu, kas saistīta ar meteorītiem.
Dmitrijs atrada vienu zināmo Misshof (Misas) jeb Baldones meteorīta fragmentu, kas apceļojis un nonācis vairākās ASV pazīstamo retu meteorītu kolekcionāru privātkolekcijās. Meteorīta fragmenta sākotnējais avots, pirms tas nonāca kolekcionāru rokās, bija Smitsona institūts Vašingtonā, ASV. Fragmenta fotogrāfijas kopš tā laika ir iekļautas dažādās kolekcionāru datubāzēs, piemēram, Starptautiskās meteorītu kolekcionāru asociācijas vietnē The International Meteorite Collectors Association (IMCA Inc.) – kā viena no oficiāli apstiprinātajām Misshof jeb Baldones meteorīta fotogrāfijām.
Baldones jeb Misas (Misshof) meteorīts
1890. gada 10. aprīlī ap plkst. 16.00 Baldones un Misas muižu tuvumā (tagad ciems Stūri) uz lauka pie Stūru mājām nokrita meteorīts. Stūru ciems atrodas 3,5 km uz austrumiem no Misas (bij. Misshof) muižas, kuras vārdā tika nosaukts meteorīts. Pati muiža atrodas 12 km uz dienvidrietumiem no Baldones pilsētas un aptuveni 35 km uz dienvidiem no Rīgas centra). Nokritušajam kosmiskajam ķermenim ir citi neoficiālie nosaukumi – Baldones un Misas meteorīts.
Nelielā iedobē, kuras diametrs ir 1 pēda (aptuveni 30 cm) un dziļums 2,5 pēdas (aptuveni 76 cm), tika atrasts viens, nedaudz bojāts meteorīta paraugs. Paraugs svēra 5630 gramus. Ja fragments būtu pilnībā palicis neskarts, tas varētu būt svēris aptuveni 5,8 kg).
Meteorīts pieder pie parasto hondrītu klases – H5. Hondrītu sastāvs ir gandrīz identisks Saules ķīmiskajam sastāvam, izņemot vieglās gāzes, piemēram, ūdeņradi un hēliju, tāpēc tiek uzskatīts, ka hondrīti veidojušies tieši no Saulei apkārt esošā protoplanētu mākoņa, kondensējoties primārai vielai un noblīvējoties akrēcijas laikā ar temperatūras ietekmi pirms 4,5 miljardiem gadu. H grupas hondrītiem – salīdzinājumā ar citām meteorītu grupām – L un LL ir vislielākais tīrradņa dzelzs saturs (25-30 %) un salīdzinoši neliels dzelzs oksīdu īpatsvars, kas tos padara par vismagnētiskākajiem salīdzinājumā ar citiem akmens meteorītiem. Tiek uzskatīts, ka šīs grupas meteorītu izcelsmes ķermeņi varētu būt asteroīdi 6 Hēbe, Jūnona jeb 3 Juno vai 7 Irīda u.c..
Misshof (Baldone) meteorīts ir ceturtais un pēdējais Latvijā atrastais meteorīts pēc Līksnas (Lixna), kas nokrita 1820. gadā, Biržu (Buschhof) – 1863. gadā un Neretas (Nerft) – 1864. gadā.
Meteorīta krišanas vēsture 19. gadsimtā
Pirmā ziņa par meteorīta krišanu tika publicēta 1890. gada 17. aprīlī Rīgā izdotajā latviešu laikrakstā “Baltijas Wehstnesis” (Baltijas Vēstnesis) Nr. 75, kur bija ziņots:
“Zaļajā ceturtdienā pulksten 16.00 šeit, Baldones apkārtnē, no austrumiem uz rietumiem atskanēja ļoti spēcīgs, pērkonam līdzīgs dārdiens. Šo troksni radīja meteors, kas nokrita Misshof privātīpašuma laukā, nelielās lauku saimniecības Stūri tuvumā. Meteorīts bija iekļuvis dažus metrus dziļi zemē un pēc tam tika izrakts. Bija vēlams, lai tas būtu nodots kādam muzejam.”
Vēlāk, 19. aprīlī, šī ziņa tika dublēta vietējā vācu laikraksta ,,Zeitung für Stadt und Land” 76. numurā.
Tiklīdz tika saņemta ziņa, meteorīta krišanas fakts nekavējoties izraisīja interesi vietējās zinātniskajās aprindās:
Tostarp, bija trīs galvenās ieinteresētās personas: Rīgas pilsētas Valsts skolas direktors H. Hellmans (H. Hellmann), ģimnāzijas direktors Stātrasts Šveders (Staatsrath Schweder) un Rīgas Politehniskā institūta ģeoloģijas doktors Dr. Kārlis Bruno Doss.
Neatkarīgi viens no otra, ģimnāzijas direktors S. Šveders un Rīgas Politehniskā institūta ģeoloģijas doktors Kārlis Bruno Doss nekavējoties pūlējās iegūt meteorītu, taču tas bija nesekmīgi. Izrādījās, ka kosmiskais ķermenis kādu laiku palika pazudis ebreju tirgotāju rokās. Pēc kāda laika meteorīts tomēr tika atrasts. Kā vēlāk izrādījās, meteorīta atrašanās vietu izdevās uzzināt Rīgas pilsētas Valsts skolas direktoram Helmanam, kurš nopirka to no ebreja Abrahamsona, kuram piederēja zemes gabals netālu no meteorīta krišanas vietas. Pēc kāda laika Helmans nodeva meteorītu vietējai Rīgas Dabaspētnieku biedrībai, kur jaunais Latvijas dabas dārgums atrada savu pastāvīgo vietu. Ar tālāko meteorīta izpēti (mineraloģiskajiem un ķīmiskajiem pētījumiem) nodarbojās Dr. Kārlis Bruno Doss.
Meteorīta krišanas detaļas
Vēlāk no Misshof muižas īpašnieka Eduarda fon Reiharda (Eduard von Reichard) ģimnāzijas direktors S. Šveders uzzināja par meteorīta krišanas detaļām:
Fon Reihards dzirdēja troksni netālu no muižas, apmēram 5 verstu attālumā no trieciena vietas, līdzīgu troksnim, kas bija dzirdams no Ikšķiles, kur atradās artilērijas nometne un notika šaušanas mācības.
Pēc muižas īpašnieka vārdiem, bija dzirdama skaļa dūkoņa, kas ilga aptuveni 5 sekundes, kam sekoja sprādziens. Gaismas parādība nekur nebija jūtama. Vairāki ciema iedzīvotāji, kas atradās netālu no sprādziena vietas, dzirdēja pēkšņu “pērkonam līdzīgu rūkoņu” un pēc tam izteiktu skaņu, kas bija dzirdama vēl neapstrādāta lauka pusē.
Lai gan kritiens bija redzams un dzirdams, neviens no cilvēkiem nedevās pārbaudīt, kas nokrita laukā. Tikai nākamajā dienā Stūru mājas īpašnieks Jēkabs Stūre (Jacob Stuhre) izņēma debesu akmeni no nelielas iedobes un, kā izrādījās vēlāk, pārdeva meteorītu ebrejam Abrahamsonam.
Pēc aculiecinieku teiktā, meteorīts tika izvilkts no vertikālas bedres aptuveni 300 soļu attālumā no kalpu istabām. Iedobes diametrs bija aptuveni pēda un dziļums – 2,5 pēdas, bet debess ķermeņa izmērs bija aptuveni cilvēka galvas lielumā. Ap trieciena vietu bija izkaisīta augsne kopā ar baltām smiltīm. Šis materiāls bija izkaisīts diezgan tālu, tāpēc vietējie iedzīvotāji domāja, ka meteorīts sadrupis krišanas laikā, taču vēlāk tas tika izrakts vienā gabalā. Kad Misshof muižas īpašnieks Eduards fon Reihards satika vietējos zemniekus, lauks jau bija uzarts un krāteris vairs nebija redzams.
Starp meteorītiem, kas nokrituši un kļuvuši zināmi Baltijas guberņās, šis meteorīts tā krišanas laikā ir septītais zināmais, bet starp visas Krievijas impērijas guberņu meteorītiem – piecdesmitais zināmais (atsaucoties uz Meļņikova 1890. gada sarakstu, kurā tobrīd bija reģistrēti 49 meteorītu krišanas gadījumi).
Meteorīta liktenis pēc 19. gadsimta
Par meteorīta likteni ir zināms salīdzinoši maz. Pētīšanas laikā tas tika sadalīts daudzos fragmentos. Pēc parauga sadalīšanas lielākais fragments (2303 g) un vesela meteorīta ģipša modelis palika Rīgā, un līdz 1939. gadam atlikušo fragmentu kolekcija glabājās Latvijas Dabas muzejā. Taču, pēc dažiem pieejamiem datiem, vācu muzeja darbinieki 1939. gadā aizveda šo kolekciju uz Vāciju, un nav izslēgts, ka kara laikā tā daļēji tika pazaudēta [5].
Zināms, ka lielākā daļa Baldones jeb Misshof meteorīta zināmo fragmentu glabājas dažādos pasaules muzejos, kā arī nedaudzi – privātās kolekcijās.
Plašāk par zināmo Misshof meteorīta fragmentu atrašanās vietām lasi LU Dabas mājas lapā ŠEIT.
Aprakstu par Baldones meteorītu LU mājas lapā sastādīja Dmitrijs Vorobjovs. Redakcija un precizējumi: Vija Hodireva, Kārlis Bērziņš.
