Tūlīt pacelšos un aizlidošu 3
1995. gadā smagi saslimu. Audzējs trijās vietās – krūtī, dzemdē, galvā. 25. oktobrī Gaiļezera slimnīcā jāierodas uz operāciju. Kad lūdzu dakteri to atlikt pēc Ziemassvētkiem, ārsti skaidri pateica: “Ziemassvētkus nemaz nesagaidīsiet.”
Jutos ļoti slikti. Zuda redze, bija traucēta kustību koordinācija, vēderu strauji pārņēma tūska. Sapratu, ka var nogriezt krūti, izņemt dzemdi, bet kā dzīvošu bez galvas? Mūžībā jau tētis, brālis, divas māsas – visi miruši no audzējiem. Tagad mana kārta…
Aizgāju pie skolas direktores: ja rīt darbā neieradīšos, nebūšu ilgi.
Neviena no piederīgajiem mājās nebija – abi bērni izklīduši pa skolām, vīram jāpiedalās kādā pagasta pasākumā. Atmiņā atsaucu jaunāko māsiņu, kura pirms aiziešanas bija uzrakstījusi, kā viņu pavadīt mūžībā. Mēs, palicēji, šos norādījumus varējām vienkārši izpildīt. Tagad nolēmu tos atstāt pati. Raudāju un rakstīju. Lūdzu par saviem mirušajiem vecākiem, brālīšiem un māsiņām. Saviem vārdiem, kā pratu, lūdzu piedošanu visiem, kam domās vai darbos biju nodarījusi pāri, un piedevu arī pati. Dievs, ja redzi, ka varu tev kalpot, būt noderīga, tad dziedini mani – ar šādu domu nemanot iemigu.
Sapnī redzu – esmu savā baznīcā un pošu to Ziemassvētkiem. Tur ir arī citi cilvēki. Pēkšņi ieraugu žēlsirdīgo Jēzu, tādas pārpasaulīgi brīnumainas gaismas ieskautu, kādas laicīgajā pasaulē nav. Saucu: nāciet, ļaudis, skatieties! Bet neviens nereaģē. Acis neatrāvusi, lūkojos uz parādību, iekšēji pildoties ar tādu mīlestību, ka šķiet: tūlīt pacelšos un aizlidošu. Tiklīdz aiztaisu acis un neredzu Jēzu, atkal ilgojos pēc viņa. Atveru un no jauna pielīstu ar svētlaimi. Atverot acis trešoreiz, pamostos un reāli redzu žēlsirdīgo Jēzu, kurš lūkojas uz mani. Nesaka neviena vārda, bet mīlestībā runā tikai viņa acis. Maigi manī lūkojoties, viņš pamazām attālinās… Piesteigusies pie loga, kur pretim raugās tikai zvaigžņotā debess, saprotu, ka esmu dziedināta. Piedzimusi no jauna. Atzīta par derīga kalpošanai.
Kāda būs šī kalpošana – tobrīd vēl nezināju.
