Ja LKP CK otro sekretāru norīkoja jau 1955. gada beigās, tātad latviešiem Maskavā īpaši neuzticējās… 9
Jā, Baltijai bija īpaša pieeja. Vispār interesanti, kā atlasīja kadrus darbam PSKP CK. Neviens cits kā Arvīds Pelše no visu trīs Baltijas republiku pirmajiem sekretāriem bija vienīgais, kuru beigās iecēla par PSKP CK Politbiroja locekli Maskavā. Ja salīdzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas padomju republikas, redzams – katrā bija nedaudz citi politiskie vektori un katrā politiskā elite rīkojās nedaudz citā trajektorijā un stratēģijā. Īpaši jau Latvijas PSR pēc 1959. gada. Līdz tam tā autonomijas tieksmes ziņā pat bija līdere Baltijā. Taču tad viss mainījās, un redzams, ka Pelše jau virza ko citu – vairāk investīciju Vissavienības nozīmes uzņēmumos, vairāk ieguldījumu lietās, kam vajadzēja demonstrēt ticību padomju universālismam. Tikmēr pie Johannesa Kebina Igaunijas PSR vai Antana Sniečkus un pēc tam Petra Griškevičjus Lietuvas PSR tā nenotika. Viņi tieši pretēji centās ierobežot investīcijas Vissavienības uzņēmumos, jo tās nozīmēja lielus, no Maskavas vadītus uzņēmumus, kuros republika neko nenosaka. Ja izdevās uzvarēt šajā cīņā, izdevās iegūt arī vietu pašu kontrolētas vieglās rūpniecības attīstībai vietējām vajadzībām. Padomju Latvijas līderiem patika pavisam cita stratēģija – tāda, kas deva daudz politisko bonusu Maskavā. Piemēram, lai kļūtu par augstākā varas orgāna – PSKP CK Politbiroja – locekli kā Pelše. Taču, ļaujot to, ko neļāva Igaunija un Lietuva, viņi ļoti mainīja Latvijas sociālo un ekonomisko struktūru.
Iznāk, ka republikās, kas centās ieturēt patstāvīgāku kursu, otro sekretāru institūcija izrādījās ar mazāku ietekmi nekā Latvijas PSR, kur Pelše un Voss karjeras dēļ bija gatavi uz visu.
Uz otro sekretāru nevajag vienmēr raudzīties kā tādu, kurš tikai kontrolē un iebiedē. Protams, viņi bija uzraugi, taču varēja būt arī palīgi. Domāju, gan Pelše, gan Voss vinnēja no tā, ka viņiem otrais sekretārs bija Nikolajs Beluha. Viņš bija ļoti pieredzējis kompartijas darbonis, ar lielu stāžu PSKP CK. Beluha zināja, kas jādara, lai Maskavai patiktu un neviens nekritizētu. Piemēram, kad Maskavā pienāca atskaite no republikas, atbildīgs partijas darbinieks sēdēja un atzīmēja – te nav pareizi, te nav pareizi. Arhīvu dokumentos to var redzēt. Un pēc tam republikas vadība saņem kritiku: ziniet, jūsu kompartijas organizācijai ir tādas un tādas kļūdas. Bet katrs republikas pirmais sekretārs jau gribēja, lai pie viņa viss būtu labi. Un te otrais sekretārs vietējai nomenklatūrai varēja palīdzēt, sakot priekšā. Parasti viņš republikās bija visu kompartijas lēmumu galvenais redaktors: re, šito labāk rakstiet tā, bet to šitā. No Latvijas PSR kompartijas CK sēžu protokoliem redzams, ka Beluha te bija patriarhs, kurš noteica un aizrādīja, kā pareizi jāizsakās, kā jāformulē. Vitālijs Soboļevs intervijā man pateica vēl vienu ļoti interesantu domu. Proti, otrais sekretārs republikā bija tāds kā vagars, kurš paskubina, dzen. Viņš to varēja atļauties, jo nebija vietējais. Visi zināja, ka pēc desmit piecpadsmit gadiem viņš tāpat aizbrauks. Pirmais sekretārs nevarēja atļauties visus dzenāt, jo viņam te bija jādzīvo. Tāpēc pirmie un otrie sekretāri, sadalot lomas, varēja veidot ļoti labu tandēmu. Tāds pastāvēja Griškevičjus laikā Lietuvas PSR, kad pirmais sekretārs bija tēvišķs “labais”, bet otrais sekretārs – bargs kritizētājs. Abiem tāds sadalījums bija ļoti ērts un nodrošināja varas līdzsvaru. Pirmais labi izskatījās vietējās elites acīs, bet otrais – Maskavā.
