CD apskats: Vara un brīvības identitāte 0
Sešdesmitie. Komponists Imants Zemzaris CD “Brīvības skaņa” vēstīs: “Apskretušas namu fasādes, daudzviet drupas, baiļu ēnas ļaužu sejās. Jo vēl aizvien taču ilgst pēckarš. Latvijā nu koncentrēti galvenie PSRS Baltijas kara apgabala bruņotie spēki. [..] Visu pārmāc krieviski runāta runa un ar to saistīti tikumi. “Kas notiks ar Latviju?” – gluži kā skumja nopūta izskan silti liriskā un tautiskā tēma…” Skumjā nopūta pāraug skaudrā vēstījumā Imanta Kalniņa pirmajā Koncertā čellam ar orķestri (1963), kas ievada komponista daiļrades agrīno periodu – vissimfoniskāko (jo viena pēc otras rodas trīs simfonijas), visdziesmotāko (jo ansamblis “2XBBM” jeb divreizinātas bizbizmārītes kļūst par Kalniņa songu mājvietu un simfoniskās mūzikas iedvesmas avotu). Albumu ieskaņojis Liepājas simfoniskais orķestris diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā, un tajā ietverto čellkoncertu spoži interpretē Marta Sudraba.
No dziesmotās sākotnes dzimst daudzi Kalniņa darbi. Arī Ceturtā simfonija (1973), kura ir īpaša. Kultūrvēsturē zīmīga un simboliska. Tās skaņu pasaulē līdz ar pirmajām orķestra frāzēm ierauj ritms, pulsācija, dinamika. Uzrunā vienkāršība, formas grodums un dramaturģiskā skaidrība. Ēzopa valoda, kas jūtama zemtekstos. Bet arfa, klavieres, čelesta, zvani un zvaniņi neatkārtojami, individuāli iekrāso gan šo, gan arī citas Kalniņa simfoniskās un vokāli simfoniskās partitūras. Simfonijas finālā komponistam ir nācies atteikties no amerikāņu dzejnieces Kellijas Čerijas dzejoļu simfoniska risinājuma, veidojot tīri instrumentālu versiju. Tieši tādā veidā simfonija ir iemūžināta jaunajā ierakstā, šoreiz atsakoties no brīvības iedvesmotās dzejas, kas kopš Latvijas neatkarības atdzimšanas bez dzelzs priekškara un citiem kavēkļiem brīvi un pilnasinīgi parādās simfonisko orķestru repertuārā. “Brīvības skaņa” nu atkal izskan bez teksta, tāpat kā toreiz. Savā ziņā pat spēcīgāk un autentiskāk nekā ar atdzimušo tekstuālo pirmvariantu. Vēl jo lielāks spēks vēstījumam tiek piešķirts ar diriģenta Atvara Lakstīgalas loģisko, reizē atturīgo, bet emocionāli piesātināto interpretāciju, kā arī orķestra skanējuma kvalitāti.
Brīvības lidojums jūtams arī teju nejauši no vācu kolēģiem manās rokās nonākušā, pirms 15 gadiem izdotā albumā, kas veltīts izcilā vācbaltiešu pianista un komponista Eduarda Erdmaņa (1896–1958) daiļradei. Albumā, kuru izdevusi izdevniecība “KOCH Classics”, dzirdam viņa divas pirmās simfonijas un simfonisko “Rondo op. 9” Sārbrikenes radio orķestra ieskaņojumā. Pagājušajā gadsimtā, laikā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara un divdesmito gadu sākumā tapušās partitūras valdzina ar pēcvāgneriskā romantisma skaudro ekstātiskumu, ar modernisma zīmēm, gandrīz Šostakovičam raksturīgo simfonisko vērienu un tēliem. Cēsīs dzimušais, Rīgā pirmo izglītību ieguvušais mūziķis nekad pilnībā neidentificēja sevi ar Vācijas realitātēm, kaut arī turp bija devies, lai pilnestīgi īstenotu karjeru, būdams pasaulē atzīts kā ģeniāls pianists. Viņš allaž Vācijā izraisījis aizdomas kā modernisma sekotājs un vēlāk, jau 30. gados, tika pastiprināti uzraudzīts no nacistu režīma puses. Toreiz Erdmaņa darbi, tāpat kā Šēnberga kompozīcijas, tika uzskatīti par mākslai svešiem, boļševistiskiem, kakofoniem. Būdams pianists, komponists, pedagogs, Erdmanis atzinies, ka tuvākā viņam allaž bijusi kompozīcija, un viņš patiešām pieder izcilāko 20. gadsimta sākuma skaņražu saimei. Vismaz ieskaņotās kompozīcijas par to liecina jo saistoši.
