Smalkā pasaule vērās lēni 0
Astra pieder pie cilvēkiem, kuri nenoguruši mācās. Arī no savām kļūdām. “Jau vidusskolas laikā man piedzima bērniņš. Diplomu saņēmu kopā ar visiem, bet jutos ļoti aizvainota. Uz savu samudžināto dzīvi, vīru, pamestību, realitātes neatbilstību iecerēm. Viss, kas iekšā rūga, drīz sāka izpausties veselības problēmās – nepārtrauktas iesnas, deguna dobuma iekaisumi. Citiem vārdiem sakot, es devu iespēju tumsas spēkiem jeb besiem, kā tos dēvēju, vampirēt no manām negatīvajām emocijām. Toreiz vēl nezināju, ka norītās asaras, noklusētie aizvainojumi un nepiedotās lietas pārsvarā tur arī sablīvējas – aizdegunē, kaklā, vairogdziedzerī. Ik pa laikam antibiotiku kursi un sildīšanas, bet labums tikai uz brīdi. Vēlāk, kad klāt nāca daudz lielāki aizvainojumi, sākās neizskaidrojams iekaisums kājā. Arī ar to medicīna galā netika.
Gāju pie ārstiem, audzināju meitas, strādāju puķu veikalā – dzīvoju šķietami ierastu dzīvi, bet jutu, ka uz dvēselei svarīgiem jautājumiem atbilžu nav. Tās meklējot, apguvu astropsiholoģiju. Pārsteigta secināju: vairākiem cilvēkiem karte var būt pilnīgi vienāda, ar planētu aspektiem, kas rāda lielus sarežģījumus un grūtības, taču viens noturas kājās un tiek pārbaudījumiem cauri, bet otrs sagumst, iestieg depresijā un šaubās. Kāpēc tā notiek? Zināšanas astroloģijā pasauli paplašināja, bet manām veselības problēmām nepalīdzēja. Lūzums sākās pēc Selgas Vītolas vadītajām hipnopsihoterapijas nodarbībām. Ar kāju kļuva labāk, bet pēc trim nedēļām tā atkal sāka tirpt un sāpēt. Tomēr uzmundrinājuma impulss bija saņemts: katram tiek parādīts vien tik, cik viņš jaudā saprast un just tajā attīstības stadijā, kurā tobrīd atrodas. Tālāk jāmeklē pašai. Uzlūkojot cilvēku, jau sāku redzēt viņa problēmu zonas kā tumšus plankumus, jutu to saistību ar domāšanas ievirzi. Kurš līksms un ar dzīvi apmierināts, tam pavisam citāds starojums. Taču smalkā pasaule vaļā vērās ļoti lēni. Iekšējā redze īsti pavērās tikai tad, kad sāku sadarboties ar saviem sargeņģeļiem. Tad arī pirmo reizi iepazinu lidojumu kopā ar gaismas būtnēm cauri laikiem un sfērām līdz pat zeltainajām virmām – dievišķās enerģijas izpausmēm. Esmu pārliecināta – aiz tām ir vēl augstāka bezgalība, kurā paceļoties var nonākt pie pirmavota un saplūst ar to. Tās ir sajūtas, kas parastos vārdos nav izsakāmas. Harmonija un miers, pazemībā jūtot sevi kā sīku lāsīti cildena gaišuma priekšā – apmēram tā. Kopš savā pašizziņā esmu nostājusies uz šā pakāpiena, veselības problēmas izzudušas. Sakārtojušās ģimenes lietas – vīrs un meitas mani saprot un atbalsta.”
Astra saka: ir fantastiski skaisti lūkoties uz cilvēku, kurš šajā izlīdzināšanās rituālā piedalās – tumšie problēmu plankumi pamazām izzūd, ķermeņa aprises sāk vibrēt tādos kā zelta putekļos. Sūtot Dieva svētību uz aizlaikiem, ar beznosacījumu mīlestību tiek apgaismota tagadējā dzīve. Uz visiem, kam prasīta piedošana, vispirms aizstīdz zeltaini staipeknīši, un tad tie nāk atpakaļ – ļoti bieži no ļaudīm un uz tiem, kuri tepat blakus. Uz tuviniekiem, kolēģiem, paziņām. Sastopoties ar cilvēkiem, ar kuriem vieno kopš aizlaikiem nenokārtotas saistības, attiecībās uzreiz parādās neizskaidrojama ignorance, vēsums, nesaderība. Ārdošais notikums no apziņas sen ārā, bet šūnu atmiņa informāciju saglabā. Tas pats uz pretējo pusi. Nav šaubu – ar ļoti daudziem, kas līdzās, mēs esam bijuši kopā jau neskaitāmas dzīves un būsim tik ilgi, kamēr neapgūsim beznosacījumu mīlestību – tumsu sevī pārvērst gaismā.
