Cik “zaļas” ir atomelektrostacijas? 56
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Energoresursu cenas ir viens no 21. un 22. oktobra Eiropadomes apspriežamajiem darba kārtības punktiem. Tikmēr pašā Eiropas Savienībā izskan Briseles enerģētiskās politikas kritika un aicinājumi apturēt vai pārskatīt atsevišķus Zaļā kursa realizācijas instrumentus. Konkrēti ir runa par tiesību aktu priekšlikumu paketi “Fit for 55”, kas līdz desmitgades beigām paredz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu vismaz par 55% (salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni).
Pārāk lēni
Zaļā kursa aizstāvji var atsaukties arī uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas paspārnē esošās Starptautiskās enerģētikas aģentūras pagājušajā nedēļā publiskoto ziņojumu “World Energy Outlook”. Dokuments būtībā adresēts COP26 jeb ANO Vispārējās Konvencijas par klimata pārmaiņām konferences 26. sesijai, kura pulcēsies Glāzgovā no 31. oktobra līdz 12. novembrim. Eksperti norāda, ka enerģētikas pārkārtošana notiek pārāk lēni.
Jauna veida ekonomikas aizmetņi gan ir parādījušies, taču progresu bremzē “status quo un fosilo enerģiju pretestība”, tāpēc 80% no patērētajiem resursiem joprojām veido nafta, gāze un ogles, kam ir noteicošā ietekme uz klimata pārmaiņām.
Tās neizdosies apturēt un sasniegt izvirzīto klimatneitralitātes mērķi, ja tuvākajos desmit gados investīcijas atjaunīgo resursu jomā netiks trīskāršotas. Kā sacījis aģentūras izpilddirektors Fatihs Birols, “šis gads atkal būs viens no sliktākajiem CO2 emisiju ziņā. Mēs sagatavojām ziņojumu, lai parādītu lēmumu pieņēmējiem, ka līdz 2050. gadam jāveic totāli pārkārtojumi enerģētikas sektorā. Jo pagaidām daudzi no viņiem to nav īsti sapratuši”.
Zaļganā gāze?
Pavasarī polemiku izraisīja cits Starptautiskās enerģētikas aģentūras ziņojums. Tas saucās “Net Zero by 2050” (“Klimatneitralitāte līdz 2050. gadam”), un tajā bija secināts, ka nekavējoties jāpārtrauc jebkādi ieguldījumi jaunos fosilo kurināmo ieguves vai piegādes projektos.
Vairāk nekā 150 vides aizsardzības organizācijas, tajā skaitā Pasaules Dabas fonds, piesauca minēto ziņojumu vēstulē ES iestādēm, lai kategoriski iebilstu pret iespējamo dabasgāzes iekļaušanu zaļajā taksonomijā. Tās mērķis ir apzināt, kādas saimnieciskās darbības būtu uzskatāmas par ilgtspējīgām un ES Zaļajam kursam atbilstošām un tādējādi sekmēt investīciju piesaisti attiecīgajām nozarēm.
Gluži pašsaprotami, ja par zaļu uzlūko uzņēmējdarbību, kas saistīta ar saules, vēja, ģeotermālās un ūdeņraža enerģijas avotiem, vai arī ieguldījumu hidroelektroenerģijā vai bioenerģijā. Taču dažas ES dalībvalstis ar Vāciju priekšgalā vēlas ietvert šajā klasifikācijā dabasgāzi, aizbildinoties, ka tas ir fosilais kurināmais, kas rada salīdzinoši mazus kaitīgo izmešu apjomus, tāpēc noderīgs pārejas periodā. Dabasgāzes izmantošanas perspektīva diez ko neiederas Eiropas stratēģiskās autonomijas idejas piekritēju vīzijās.
Eiropeiskais atoms?
Bet Eiropas Komisijai nākas lauzīt galvu par vēl kādu līdzīgu problēmu, gatavojot priekšlikumus taksonomijas regulai, kas varētu tikt publiskoti gada beigās.
Pagājušajā nedēļā presē parādījās teksts, ko parakstījuši desmit valstu ekonomikas ministri. Jāpieļauj, ka iedvesma nāca no Elizejas pils, bet kodollielvalsti Franciju šoreiz atbalstīja Bulgārija, Čehija, Horvātija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Somija un Ungārija.
Vēstījuma autori pamato atomenerģētikas atbilstību ilgtspējas kritērijiem, uzsverot, ka nozare var kalpot par risinājumu krīzē un “izšķirošā veidā sekmēt mūsu enerģijas un elektrības apgādes neatkarību”, kamēr atjaunīgo resursu jaudas nav pietiekamas patērētāju vajadzību apmierināšanai.
Šim viedoklim sliecas pievienoties Igaunija, kur valdība izveidojusi darba grupu, kas analizēs kodolenerģijas izmantošanas aspektus. Igauņi jau saņem enerģiju no Somijas un Zviedrijas atomelektrostacijām.
Tāpat jāņem vērā politiskais konteksts, respektīvi, Francijas valsts prezidenta vēlēšanas nākamajā pavasarī. Kodolenerģētikas atstāšana ārpus zaļā saraksta nenāktu par labu Emanuela Makrona izredzēm, jo daudzu pilsoņu, ja ne vairākuma, uztverē atomelektrostaciju tīkls ir nevis bīstams, bet gan kopjams nacionālais mantojums.
Ekonomikas attīstības plānā “France 2030” paredzēts finansējums mazo modulāro reaktoru inovatīvajam projektam, ko zaļie, protams, nosoda. Plašākai sabiedrībai vairāk rūp cenas. Francijā AES saražo 70% elektrības, bet gāzes centrāles – tikai 6%.
EK līdz šim ieturējusi neitrālu nostāju pret atomenerģijas izmantošanu – katra ES dalībvalsts pati lemj par AES būves lietderību un meklē tam naudu. EK nesen pasūtītajos pētījumos esot secināts, ka elektrības ražošanā izmantotā atomenerģija nav veselībai vai videi bīstamāka par citām pārsvarā lietotajām tehnoloģijām, savukārt radioaktīvo atkritumu jautājums ir risināms. Skaidrs, ka šādi slēdzieni tiek un vēl tiks apstrīdēti, bet tas nozīmē sīvas debates.
Strīdus raisa arī pagaidām nepilnīgās tehnoloģijas atjaunīgo resursu jomā vai, piemēram, tas, ka 95% retzemju metālu, kas nepieciešami vēja ģeneratoriem, jāieved no Ķīnas. Tiesa, atjaunīgo resursu izmantošanas izmaksas krīt, tomēr attīstību arvien kavē līdzekļu un izlēmīgas rīcības trūkums. Tāpēc jāvaicā, vai pietiks politiskās enerģijas, lai šos šķēršļus pārvarētu.
