CILVĒKSTĀSTS. Jauns matemātikas skolotājs ar dejotāja dvēseli, bet… viss varēja būt citādi, jo Mareks piedzima nedzirdīgs 10
Mareks Birulis ir 23 gadus vecs aizputnieks. Viņš tikko pabeidzis Latvijas Universitāti un kļuvis par diplomētu matemātikas pedagogu, un jau septembrī uzsāks darbu Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolā. Taču darbs mācību iestādē skolotāja statusā viņam nav nekas jauns, jo jau pirms diviem gadiem Mareks šajā pašā skolā sāka pasniegt datorzinības. Tagad, kad iegūts diploms, viņš varēs bērniem atklāt arī matemātikas noslēpumus.
Taču šīszemes gaitas viņam varēja iegrozīties arī pavisam citādi, jo Mareks piedzima nedzirdīgs. Tikai vecāku neatlaidība un pašaizliedzība ļauj viņam tagad baudīt pilnvērtīgu dzīvi. Mareks ir viens no pirmajiem bērniem Latvijā, kurš pie kohleārā implanta tika tajos laikos, kad valsts tos vēl neapmaksāja. Pateicoties viņa mammas Ivetas gribasspēkam, operācijai nepieciešamie 12 600 lati trīs mēnešu laikā tika savākti ziedojumos.
Pirmie trīs gadi pilnīgā klusumā
Vecākiem aizdomas par Mareka nedzirdību radās brīdī, kad zīdainis nereaģēja uz dažādām skaņām – urbšanu, klaudzināšanu un citiem trokšņiem. „Kad biju maziņš, mani vienkārši nosēdināja virtuvē,” savu stāstījumu sāk Mareks Birulis. „Es spēlējos ar koka karotēm un citām virtuves lietām, bet man aiz muguras mamma plaukšķināja rokas vai arī klauvēja ar karoti pa skapi, taču es uz šiem trokšņiem neatsaucos.” Pārbaudes dzirdes centrā Rīgā uzrādīja šokējošus rezultātus – Marekam tika konstatēta piektā vājdzirdības pakāpe, kas robežojas ar pilnīgu kurlumu. Tas nozīmē, ka viņš neko nedzirdēja, bet precīzu iemeslu, kāpēc tas tā, noteikt nebija iespējams. Mareks Birulis izsaka minējumu, ka varbūt pie vainas esot iedzimtība, taču uzreiz piebilst, ka rados nevienam nekas līdzīgs nav bijis konstatēts.
Vecāki negrasījās padoties un caur ziedojumiem uzsāka līdzekļu vākšanu dzirdes implanta ievietošanai. Taču nepieciešamās summas sakrāšana prasīja zināmu laiku, tādēļ Mareks pirmos dzīves gadus pavadīja klusumā. Tomēr triju gadu vecumā viņam Latvijas Bērnu dzirdes centrā beidzot tika veikta operācija un ievietots kohleārais implants, kas deva iespēju gan saklausīt skaņas, gan iemācīties runāt.
Operācija bija veiksmīga, un uzreiz pēc tās Mareks sāka labi dzirdēt. Tomēr radās zināmi sarežģījumi ar runu. „Implantu vajadzēja ievietot jau agrāk, piemēram, divu gadu vecumā,” teic Mareks. „Tā kā man to izdarīja trīs gados, es jau sāku visu teikt, runāt. Rezultātā manā valodā parādījās vārdi ar norautām galotnēm, un šī problēma, kad neizrunāju vārdus līdz galam, vismaz daļēji ir saglabājusies arī šobrīd.”
Implants atvēra vārtus uz skaņu pasauli
Neraugoties uz nelieliem izrunas traucējumiem, citādi Mareks Birulis aizvada pilnvērtīgu ikdienas dzīvi. „Es mācījos parastajā skolā, nebija problēmu sadzirdēt visu, ko skolotāji saka. Kohleārais implants, kas tika ievietots manā galvā, paliks uz visu mūžu. Bet ja nu pēkšņi notiks kāds negadījums, piemēram, gadīsies sasist galvu, to bez maksas varēs nomainīt. Būtībā iekārta sastāv no divām daļām – implants atrodas galvā, bet papildu vēl ausī ir ievietots runas procesors. Tas viss kopā ļauj normāli dzirdēt un runāt. Man pat ir viena priekšrocība. Kad vēlos būt klusumā, es varu ausī liekamo aparātu vienkārši noņemt nost. Tas ļoti palīdz labi izgulēties situācijās, kad apkārt skan dažādi trokšņi. Aizveru acis un uzreiz tā kā atslēdzos no pasaules, vairs neviens mani netraucē. Dzirdīgajiem cilvēkiem šādas iespējas nav.”
„Taču viss nav gluži tik viegli,” Mareks turpina. „Piemēram, man jāpiesargās no lietus, vienmēr jābūt līdzi kapučjakai, lietussargam vai lietusmētelim. Jo gadījumā, ja dzirdes implanta ārējā daļā nonāk mitrums, rodas problēmas – aparāts vairs nedarbojas kā nākas vai vispār var iziet no ierindas. Šāda nepieciešamība uzmanīties tomēr nedaudz ierobežo, un tas ir zināms trūkums. Turklāt jārīkojas apdomīgi arī karstā laikā, jo pastāv lielāks risks vairāk sasvīst, un sviedri var ietecēt aparātā, radot tieši tādu pašu problēmu. Kad eju mazgāties, implantu, protams, noņemu.”
Lielā aizraušanās – dejas
Mareks Birulis piedalījās šī gada Dziesmu un deju svētkos, uzstājoties Aizputes vidējās paaudzes deju kolektīva „Kurzemnieks” sastāvā. Viņš stāsta, ka dejošana labi padodas, un nodarbojas ar to jau sen: „Es 11 gadus noņēmos ar sporta dejām. Taču kopš 10. klases pārgāju uz tautiskajām, un tagad lieku uzsvaru uz tām. Galvenais iemesls, kāpēc to darīju, bija vēlme iemācīties kaut ko jaunu. Starp citu, vēl sporta dejās savulaik satiku vairākus cilvēkus ar dzirdes implantiem, un arī tautisko deju kolektīvos esmu redzējis šādus entuziastus. Man prieks par to, ka arī citi ar līdzīgām problēmām spēj aktīvi darboties.”
Mareks atzīst, ka piedalīšanās Dziesmu un deju svētkos sniegusi neaprakstāmas izjūtas. „Pasākums, pati atmosfēra – viss bija patiesi grandiozi. Slodze bija diezgan liela, bet tikām galā. Gulējām gan uz matračiem, gan istabiņā, bet tās ir sekundāras lietas. Vienu lietu gan gribu akcentēt, kas sagādāja zināmas raizes – man daudzas reizes nācās dejot lietū, un tad sākās problēmas ar dzirdes aparātu, jo tajā bija ticis mitrums.
Lielā gājiena laikā lietus netrāpījās, tad viss bija normāli. Taču mēģinājumā sāka līt, es uzreiz skrēju pakaļ jakai un lietusmētelim. Uzvilku tos abus, likās jau, ka būs normāli, bet dejojot pēkšņi stipri sasvīdu un mitrums nokļuva līdz manam aparātam. Tāda situācija ir gadījusies arī agrāk, tādēļ biju paņēmis līdzi speciālu žāvētāju. Taču to varēja izmantot tikai skolā, kurā mēs dzīvojām. Turklāt arī pēc žāvēšanas nedaudz mitruma vienmēr tajā paliek, tāpat kā dažādi sīki netīrumi. Lai atbrīvotos no tiem, nepieciešami īpaši aparāta tīrīšanas instrumenti, taču tie bija palikuši mājās. Visu šo nebūšanu rezultātā biju spiests implantu ik pa laikam ieslēgt un izslēgt, lai tam saglabātu kaut kādas darbaspējas.
Līdz ar to tālāko koncertu laikā es visu laiku pirms dejošanas ieslēdzu aparātu, lai varētu mūziku dzirdēt, un tad atkal izslēdzu. Bet pienāca arī tāds brīdis, kad man bija jādejo trīs dejas pēc kārtas, un tobrīd es nevarēju iekārtu slēgt iekšā – ārā. Tā rezultātā otrās dejas laikā aparāts izslēdzās, un pēc tam vienkārši pateicu savai partnerei, ka neko vairs nedzirdu. Tad sekoju līdzi viņas soļiem, lai tikai saprastu un uzturētu ritmu. Pats svarīgākais, ka visas kustības jau tika apgūtas iepriekš, galvenais bija saprast ritmu. Tāds piedzīvojums arī gadījās.”
Brīvajā laikā mīl fotografēt un lasīt fantāziju
Runājot par saviem hobijiem, Mareks atzīst, ka labprāt nodarbojas ar fotografēšanu, arī nedaudz pārzina šīs mākslas pamatus. Parasti viņš cenšas notvert objektīvā dažādus neatkārtojamus dzīves mirkļus, īpaši, kas saistīti ar dabu. Kad nejauši pamana kādu skaistu vai neparastu dabas skatu vai parādību, tad mēģina to visu iemūžināt savos kadros.
Tāpat daudz laika Mareks velta arī grāmatu lasīšanai, kas viņam patīk jau kopš skolas gadiem. „Kad mācījos skolā, mamma strādāja par bibliotekāri, un es pēc stundām gāju pie viņas lasīt grāmatas. Ļoti iespējams, ka mīlestība pret literatūru iesakņojusies jau tolaik. Tagad arī ik pa brīdim veikalā nopērku kādu jaunu, interesantu grāmatu, bet tikai angļu valodā. Daru to tāpēc, ka vēlos uzlabot savas angļu valodas zināšanas. Ja uznāk vēlme palasīt kaut ko latviski, tad eju uz bibliotēku. Bet tāpat grāmatu skapis pamazām pildās.”
Uz jautājumu par iecienītākajiem rakstniekiem un literāro darbu veidiem Mareks atbild: „Man nav kāda mīļākā autora, bet, runājot par žanriem, visvairāk iet pie sirds fantāzija, jo patīk pasapņot par to, kas mūsu realitātē neeksistē. Taču lasu arī grāmatas par patieso dzīvi, kuru mēs visi diendienā aizvadām, nav tā, ka tikai pa iedomātām pasaulēm lidinos.”
Gaiša galva ļāva apgūt precīzās zinātnes
Mareks Birulis neslēpj, ka bērnībā vēlējies kļūt par deju skolotāju, taču šo apņemšanos mainījusi viena saruna ar pedagogu. „Es zinu iemeslu, kādēļ nolēmu dot priekšroku zinību apgūšanai. Vienreiz, mācoties 11. klasē, es savai fizikas pasniedzējai, ar kuru mums bija izveidojies ļoti labs kontakts, ieminējos, ka gribu kļūt par deju skolotāju. Viņa man atklāti pateica – ko tu ar tik gudru galvu tur darīsi? Esot deju skolotājam, tu savu attīstīto intelektu vispār neizmantosi, tikai kājas, kustības, muskulatūru. Tajā brīdī es pēkšņi tā kā apstājos, visu vēlreiz kārtīgi pārdomāju un mēnesi vēlāk nolēmu, ka labāk kļūšu par matemātikas skolotāju, jo man šī zinātne patīk un arī labi padodas.”
Pēc bakalaura grāda iegūšanas pedagoģijā šobrīd Mareks grib paņemt pauzīti no studijām. „Bija plāns iet uz maģistriem, tomēr sapratu, ka vēlos mazliet piebremzēt. Man ir radusies viena ideja, ka es varētu darboties arī kā deju vadītājas asistents. Tādēļ plānoju parunāt ar deju kolektīva vadītāju, kādas iespējas ir kļūt par asistentu un tādējādi viņai palīdzēt. Tādā gadījumā es arī pats varētu vadīt tautisko deju ansambli. Pateicoties tam, ka man ir pedagoģiskais grāds, īstenībā es varu mācīt jebko.”
Mareka dzīves stāsts apliecina, ka ar vecāku neatlaidību un lielu gribasspēku nereti iespējams panākt, ka bērni ar iedzimtiem un it kā nelabojamiem defektiem var atgriezties normālā dzīvē.
