Raimonds Rēķis dažādos laikos

CILVĒKSTĀSTS. Makšķernieks, fotogrāfs un jokdaris vienā personā – Raimonds Rēķis: “Jāmēģina saskatīt visu, par ko var priecāties” 20

Raimonds Rēķis ir ne tikai regulārs LA.LV lasītājs, bet arī ļoti interesants cilvēks – daudzšķautņaina personība, kā mūsdienās dažreiz mēdz teikt. Viņam ir visnotaļ raibs dzīvesstāsts, uzkrāta ievērojama zināšanu bagāža dažādās sfērās, kā arī aizraujoši hobiji, piemēram, makšķerēšana un fotografēšana, kas nodrošina pietiekamu kustību daudzumu. Lai gan brīžiem nav viegli visus galus kopā savilkt, viņš saglabā optimismu un pozitīvu skatu uz dzīvi, kā arī uzskata, ka ikvienam no mums vajadzētu dzīvot draudzīgāk, nenodarbojoties ar citu “apriešanu”.

Reklāma
Reklāma

No Kalupes līdz Tukumam

Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 137
Kokteilis
Viņi dzīvo, lai piedzīvotu! 10 vārdu īpašnieki, kuros mīt nepiesātināms ceļotāja gars
TV24
“Esam baigās auzās iebraukuši ar šo!” Bērziņš par pensiju sistēmu Latvijā 106
Lasīt citas ziņas

Jau sarunas sākumā var pamanīt, ka Raimonds ir cilvēks, kam patīk pajokot, jo uz aicinājumu pastāstīt par savu dzīves gājumu viņš savu vēstījumu sāk ar tekstu: “Esmu “bēglis” no Latgales – dzimis Kalupē, bet tagad dzīvoju Tukumā. Pa ceļam gan arī citās vietās sanāca apgrozīties. Pirmos četrus piecus savas dzīves gadus nodzīvoju Rēzeknes apkaimē, bet 70. gadu sākumā mēs ar mammu pārcēlāmies uz Sēliju, konkrēti uz Rubeņiem, kas atrodas 10 km no Tadenavas. Mamma tur beidzot dabūja darbu savā specialitātē par latviešu valodas skolotāju. Mācījos netālajā Bebrenes vidusskolā. Pēc tam devos studēt uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) par auto inženieri, taču nepadevās rasēšana, un pavasarī brīvprātīgi aizgāju armijā. Pēc dienesta pabeidzu toreizējā Daugavpils pedagoģiskā institūta (tagad – Daugavpils Universitāte) Fizikas un matemātikas fakultāti un 1987. gadā sāku strādāt Tukumā par fizikas skolotāju.

Pēc kāda laika mani uzaicināja darbā uz kriminālpoliciju, kur pavadīju sešus gadus. Tas bija diezgan trauksmains laiks, atceros, kā vienreiz mājās skatījos raidījumu “Labvakar, Latvija!” – tieši tajā brīdī, kad omonieši uzbruka Iekšlietu ministrijai. Es biju viens no desmit brīvprātīgajiem tukumniekiem, kas brauca to aizstāvēt. Toreiz mēs vēl dabūjām pasalt, pēc omoniešu aiziešanas sargājot teritoriju līdz rītam. Tāpat puča laikā vairākas reizes esmu sargājis Augstāko Padomi. Starp citu, neesmu saņēmis piemiņas zīmes kā barikāžu dalībnieks, jo neviens neatcerējās, ka tur biju.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bet turpmākās mana darba gaitas ir nemainīgi saistītas ar datoriem. Tie mani interesēja vēl kopš institūta laikiem. Uzvarēju konkursā uz vietu Valsts zemes dienestā, bet vēlāk pārcēlos uz privāto sektoru, kur darbojos nu jau 23 gadus. Zināmā mērā esmu aizsēdējies, bet neko darīt, pensija būs tikai no 65 gadiem – vēl vismaz četri gadi jānolauž. Maijā apritēs jau 17 gadi, kopš strādāju vienā datorfirmā Tukumā. Preču sagāde un pārdošana, pavadzīmju, garantiju un citu dokumentu formēšana – visu darām divatā ar vienu kolēģi.”

Interesējoties, vai Raimonds vēl atceras latgaliešu valodu, viņš atzīst, ka droši vien kaut kas palicis: “Man te paziņas teic, ka brālēna dzimšanas dienā iedzēris es esot runājis latgaliski. Īstenībā kaut ko patiešām zinu, jo mamma taču latgaliete, un dažreiz ar viņu pa jokam dažus vārdus pārmijam. Tēvs gan nav no Latgales – viņš nāk no Eglaines puses.”

Pats viņš divreiz precējies un šķīries, tagad dzīvo kopā ar mammu Tukumā. Tomēr jau 15 gadus viņam ir arī otrā pusīte.

Visu dzīvi caurstrāvo humors

Raimonds Rēķis atzīst, ka ar joku plēšanu aizraujas jau kopš studiju laika un lielāko akcentu liekot tieši uz anekdotēm. Viss sācies diezgan negaidīti – kad mācījies piektajā kursā klātienē Daugavpilī, bet jau dzīvoja Tukumā, bieži nācies mērot garus ceļa gabalus ar vilcienu.

Vienreiz sanācis braukt pazīstamā kompānijā, un kādā brīdī viņš konstatējis, ka zina daudz anekdošu, ko savulaik vai nu tēvs stāstījis, vai pats kaut kur bija izlasījis vai dzirdējis. Nereti daudzi brīnās, kā var paturēt galvā visas anekdotes, jo vairums bieži vien izlasa aizraujošus joku stāstus, bet vēlāk vairs nevar atcerēties. Taču Raimondam ar to neesot problēmu: “Anekdoti atceros, ja kaut reizi esmu izstāstījis. 1987. gadā uzstādīju rekordu – četras stundas un 15 minūtes bez mitas stāstīju anekdotes, turklāt neviena neatkārtojās. Vienā piegājienā, pats brīnos par to! Bet tagad noteikti zinu vairāk.”

Savulaik, 2002. gadā, Raimonds arī piedalījies humora šovā “Zvaigzne Nr. 1”, kur ieguvis otro vietu. Viņš piebilst, ka humors visu laiku ir bijis viņa ģimenē, jo arī mammai patīk dažādas anekdotes un joki, tāpat savulaik arī tēvs šo nodarbi mīlējis. Ģimenē jokus saprot, tas viss pastāvīgi uzplaiksnī sarunās.

Reklāma
Reklāma

Pirmā lielā aizraušanās – makšķerēšana

Raimonds Rēķis makšķerē jau sen. Viņš smej, ka makšķernieki pazīst viņu gandrīz visā Latvijā. Pirmās laulības laikā gan bija pārtraucis nodarboties ar zivju ķeršanu, līdz kaut kad tūkstošgades mijā vecais hobijs atkal ievilināja viņu savos tīklos. Pēdējos 20 gadus Raimonds makšķerē arī jūrā – ir bijis kādās 30 vietās no Liepājas līdz Kolkai. Viņam patīkot svaigs gaiss un būšana pie jūras, turklāt nebiedē arī ne pārāk labs laiks. Pats pat atzīst, ka tieši labā laikā bieži nemaz neķeroties. Viņš cenšas aizbraukt pamakšķerēt pāris reizes mēnesī, retākais – vismaz vienu reizi.

Ilgākais laiks, ko Raimonds pavadījis pie ūdeņiem vienā makšķerēšanas sesijā, ir diennakts. “Piemēram, ja es aizbraucu pie karpu dīķa ap sešiem rītā, es drīkstu makšķerēt 24 stundas. Pie jūras šis laiks parasti ir nedaudz īsāks – ja es ierodos makšķerēšanas vietā ap četriem pēcpusdienā, tad esmu pie jūras, ilgākais, līdz nākamās dienas pusdienlaikam. Turklāt nosnausties arī ne vienmēr sanāk – pirmkārt, ne kurā katrā vietā drīkst uzsliet telti, otrkārt, ja brauc divatā, vienam pastāvīgi jābūt nomodā. Jo meža zvēri, īpaši lapsas, lien pat mugursomās, tāpēc jāpieskata līdzpaņemtās lietas. Tāpat ir dzirdēts, ka apkārt staigā slikti cilvēki, kuri nozog makšķeres un citas mantas, kamēr copētājs teltī guļ.”

Daudziem grūti iedomāties, kā cilvēks var izturēt diennakti un vairāk bez miega, Raimonds pie tā ir pieradis, turklāt viņu fascinē būšana dabā:

“Teiksim, ja esmu pie karpu dīķa, dažreiz pasnaužu mašīnā. Ir forši dabā arī tad, ja tur ir tikai dīķis klaja lauka vidū. Jo pavasaros, rudeņos visu laiku dzērves, gulbji kliedz. Dažreiz dumpis savu dziesmu laiž, tad rodas tāda īpatnēja skaņa, kas līdzinās pūšanai pa kakliņu tukšā pudelē. Augustā naktīs bauro brieži, kaujas zaķi, klaigā arī citas dzīvas radības. Daba ir dzīva, viss notiek pastāvīgā kustībā, un ir interesanti to visu skatīties un klausīties.”

Svaigas karpas – lielisks ciemakukulis

Raimonds Rēķis neuzskaita savus rekordus lielāko noķerto zivju jomā. “Pagājušajā gadā lielākā karpa bija 3,8 kg smaga, vēl viena bija līdzīga izmēra, ap trim kilogramiem. Tajos dīķos, kur makšķerēju, ir arī lielākas. Redziet, es izmantoju pašas elementārākās lietas, nepērku moderno un dārgo makšķeru aprīkojumu. Vienkārši kāti, mietiņi, parasts zvaniņš. Daži šad tad smejas, kad paskatās uz mani, bet nereti paši smējēji paliek tukšā. Es visu daru it kā nepareizi, karpu ķeršanas meistari skatās uz mani šķībi. Bet, kad izvelku labu zivi, prasa, ko daru un kā tas izdodas.”

Mūsdienās daudzi makšķernieki ķer zivis tikai sporta pēc un īpaši uzsver to, ka noķertās jālaiž vaļā. Raimonds lielākoties iegūto lomu patur pašpatēriņam: “Teikšu tā, man diezgan bieži sanāk braukt ciemos, un normāla karpa ir labākais ciemakukulis. Vienreiz gadījās, ka aizvedu tirgū pirktu karpu, un man pateica, ka tādu labāk nevajag. Acīmredzot nebija pirmā svaiguma vai bija ar kādu piegaršu, jo tirgū jau nevar pateikt, kur un kad tā zivs audzēta un noķerta, ar ko barota utt. Tur, kur pats ķeru, ir 7 ha liels dīķis, karpas ir ļoti svaigas, garšīgas, tādēļ, protams, arī paši ēdam. Tiesa, drīkst ņemt līdzi tikai 5 kg karpu, tādēļ, ja noķeras vairāk, protams, pārējās laižu vaļā. Gatavojam zivis dažādi – mammai, piemēram, ļoti labi padodas sacept butes, man savukārt karpas, arī karūsas, raudas. Man ir sava metode, kas ļauj šīs asakainās zivis padarīt labi ēdamas. Proti, ik pēc pāris milimetriem iešņāpjot ar nazi, sīkās, smalkās asakas tiek pārgrieztas un pēc tam sacepas. Lielākās asakas jau nav problēmu izlasīt.”

Nedrīkst piedrazot apkārtējo vidi

Raimonds ļoti rūpējas par to, lai netiktu piesārņota apkārtējā vide. “Man ir svarīgi, lai visi atkritumi tiek savākti. Tāpēc vienmēr, lai kur es makšķerēju, līdzi ir viens liels maiss, kurā sametu ne tikai paša atstātās paliekas, bet salasu arī svešos atkritumus. Vienīgi smagās lietas, ko nevaru panest, atstāju turpat. Jebkurā gadījumā – iedomājieties, cik daudz būšu savācis pie jūras 20 gadu laikā!

Man vienmēr pirmajā vietā ir daba, otra lieta ir kompānija, un tikai pēc tam nāk “gaļa” jeb zivis, pēc kā mēs braucam.

Citi par šo manu rakstura pusi varbūt dažreiz iesmej, bet es jūtu, ka savādāk nevaru, tā es palīdzu dabai. Vienīgais, uz ko es nevaru sevi piespiest, ir izsmēķu savākšana, jo tie smird. Savulaik pats nopīpēju 20 gadus, bet pirms 28 gadiem atmetu.” Uz jautājumu – kā to izdevās izdarīt, jo daudzi grib, bet aizvien nevar, Raimonds atbild: “Kaut kā uznāca viens “klikšķis”. Līdz tam pīpēju paciņu dienā, bet kādā brīdī pateicu sev – viss. Tā līdz šai dienai vairs pat ūdens pīpi neesmu pamēģinājis.”

Fotografēšana – jaunākais un stiprākais hobijs

Raimonds Rēķis tagad sevi nespēj iedomāties bez fotoaparāta rokās. Šī nodarbošanās viņam iepatikās 2005. gadā, kad viņš bija nopircis mazu, vienkāršu fotoaparātu, ko paņemt līdzi uz kārtējo makšķerēšanas braucienu. Drīz vien bildēšana aizrāva tik ļoti, ka Raimonds iegādājās labāku aparātu, un vairs nebija ilgi jāgaida līdz pirmajai izstādei Engurē. “Pavisam man bijušas kādas 30 izstādes,” Raimonds uzsver. “Viss aizgāja ļoti strauji. Viens paziņa, kas ir izcils fotogrāfs, ieteica neķēpāties ar lētiem aparātiņiem, bet uzreiz ņemt kārtīgu spoguļkameru. Tā jau bija cita klase, drīz bildēju pirmās kāzas, pavisam esmu tuvu 90 tādas fotografējis.” Raimonds piemiedz ar aci un piebilst: “Tagad jau citi laiki, kāzas bildē jaunas, smukas meitenes, šādi veči vairs nevienam nav vajadzīgi.”

Interesējoties, kādas bildes viņš liek izstādēs, Raimonds atzīst, ka uzsvaru liekot uz dabu un tās radībām, cenšoties atrast neatkārtojamus skatus un dažādas būtnes unikālās situācijās. Turklāt viņš jau labi sen dod priekšroku fotografēšanai ar telefonu. “Facebook esmu uztaisījis grupu “Fotogrāfijas ar telefonu”. Telefons fotogrāfam vienmēr ir pa rokai. Vislabākās bildes rodas tad, kad tu kaut kur ej vai brauc un pēkšņi ieraugi kaut ko, kam nevari paiet garām. Mēģināt visu ieplānot – fotografēšanā šāda pieeja neder, tu nezini, kurā brīdī ko ieraudzīsi. Protams, tu vari, teiksim, aizbraukt uz Enguri kādus jūras putnus sabildēt.

Bet parasti viss vērtīgais nāk negaidot – piemēram, pēkšņi ieraugu kādu dzelkšņainu koku, kam ļoti neparasti savijies zars, un tad es to nobildēju ar telefonu. Citreiz pamanu vēl kaut ko interesantu, neparastu, ko ikdienā varbūt pat nesastapt. Teiksim, 2009. gadā es vienīgais Latvijā nofotografēju sārto kaiju. Tas bija Engurē, turklāt pilnīgi nejauši. Žēl, ka neiznāca jūras putnu grāmata, kur šīs bildes bija paredzēts iekļaut. Engurē jūras kraukļus un daudzus citus putnus esmu sabildējis, un pagasta grāmatā arī minētā bilde ir atrodama.”

Par dzīves radītām grūtībām nesūdzas

Raimondam Rēķim ikdienā gan eksistē zināmi ierobežojumi, ko nosaka veselības traucējumi. To iespaidā viņam salst kājas, un tādēļ viņš, piemēram, nevar doties makšķerēt ziemā, jo var nejust, ka tās nosalst. Jau tad, kad ārā ir plus septiņi grādi, viņam pie jūras jāvelk siltie ziemas zābaki. Taču Raimonds ir iemācījies ar visu sadzīvot. “Dakteri man saka – paldies Dievam, ka es nodarbojos ar makšķerēšanu un fotografēšanu, jo tādā veidā esmu pie dabas un pietiekami daudz izkustos. Pārtikas ziņā pilnīgi visus priekšrakstus gan grūti ievērot, tāpēc dažreiz sanāk pagrēkot un kaut ko neatļautu apēst, bet, ja to izdaru, pēc tam kādu lieku kilometru noeju. Bet vispār man ļoti garšo zirņi, drīzumā braukšu uz makšķerēšanu, un vismaz puskilograms būs līdzi. Es jau jokoju, ka manas mīļākās ogas ir zirņi.”

Raimonds atzīst, ka arī sadzīvē viss nav pārāk viegli, bet ir iemācījies iztikt ar to, ko nopelna paša spēkiem, un pielāgoties situācijai. “Man jau no 2007. gada katru mēnesi jāatmaksā dzīvokļa kredīts 300 eiro apmērā, tāpat klāt nāk komunālie maksājumi un, protams, arī pārējie ikdienas tēriņi. Turklāt Tukumā nav tās lielākās algas. Pēc četriem gadiem, kad man būs 65, vismaz beigsies dzīvokļa kredīts. Bet savulaik bez tā nevarēja iztikt, jo 2007. gadā neviens dzīvokli negribēja izīrēt, bija obligāti jāpērk, turklāt toreiz bija pati cenu spicīte. Pēc tam, kad nopirku, cena nokrita.”

Pret negācijām palīdz pozitīvs skats uz dzīvi

Raimonds Rēķis bērnībā spēlējis pūtēju orķestrī un vēl četros dažādos orķestros, ko vadīja tēvs. Kaut arī pēc dienesta padomju armijā gan vairs to nedara, tomēr mūzika viņu aizvien saista: “Man ļoti patīk izveidot mūzikas izlases dažādām noskaņām, kuras ļoti noder, ja kaut kur tālu jābrauc, piemēram, uz Varšavu. Mums ar draudzeni kādreiz patīk paceļot un pafotografēt. Tad vajag tādu mūziku, kas iederas šādos brīžos un nelec ārā, vajag no pāris simtiem dziesmu atlasīt tieši tās, kas derēs. Esam daudz kur pabijuši ar personīgo mašīnu ārpus mūsu valsts robežām, bet neaizmirstam arī Latviju. Apmeklējam gan dažādas apdzīvotas, gan unikālas mūsu dabas vietas tādas kā Zvārtes iezis, Sietiņiezis, dažādas klintis un daudz ko citu.”

Mūsdienās, lielā mērā pateicoties interneta un sociālo tīklu radītajām iespējām katram izteikt savu viedokli par jebko, it īpaši, rakstot anonīmus komentārus, sabiedrībā radusies tendence uzsvērt, izcelt daudzas negatīvas lietas. Tā sakot, lamāt valdību un visus pārējos teju par jebko, vainot citus savās neveiksmēs un par ko tik vēl ne. Tikmēr par labajām lietām cilvēki bieži vien aizmirst vai pieņem tās kā pašsaprotamas. Arī Raimonds šīs tendences ir pamanījis un uzskata, ka mums visiem būtu jāmācās dzīvot draudzīgāk un neapriet citus.

“Es atļaušos daļu no vienas anekdotes izstāstīt – proti, ellē latviešu katlam vāku nevajag, jo, ja kāds izlīdīs, pārējie viņu ieraus atpakaļ. Vajag vienkārši pozitīvi skatīties uz dzīvi. Man jau arī, jāatzīst, neiet viegli, jo gan veselība liek par sevi manīt, gan finansiālās un citas lietas regulāri rada bažas. Bet, kā redzat, joprojām esmu diezgan optimistisks. Protams, dažreiz uznāk grūtākas domas, kā daudziem. Taču pret to var vienkārši cīnīties – vairāk smaidīt un redzēt labo. Piemēram, dažreiz nevaru pat vakariņas normāli paēst, jo mēs abi ar mammu skatāmies – redz, cik jocīgs mākonis, paskat, kā saule uzspīdēja utt. Varbūt piesaista uzmanību vēl kaut kas neikdienišķs, skaists vai interesants. Bet ļautiņiem, kas to visu neredz, tā dzīvošana ir bēdīgāka. Jāmēģina saskatīt visu, par ko var priecāties, un censties arī citos kaut ko pozitīvu ieraudzīt. Piemēram, redz, kādu labu darbu viņš izdarīja, tagad daudziem būs vieglāka dzīve. Saskatīt to labo, ko daudzi dara, bet kas nereti lielai iedzīvotāju daļai paliek apslēpts, jo par to neraksta avīzēs vai nerāda televīzijā. Labas lietas parasti netiek reklamētas.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.