Dakteris ķiploks – kā tas “ārstē”? 0
Bez šā garšauga nav iedomājami daudzi konservi, gaļas ēdieni un salāti, taču ķiploki ir arī vērtīgs palīgs, lai pretotos iesnām un klepum. Zinātnieki aprēķinājuši, ka gadā cilvēkam vajadzētu patērēt 1,4 kg ķiploku.
Ķiplokiem piemīt antibakteriālas īpašības, kas īpaši jānovērtē rudenī, kad sākam puņķoties, šķaudīt un klepot. Svaigu ķiploku fitoncīdi nonāvē slimību dīgļus, arī gripas vīrusus. Vitamīnu šajos garšaugos ir maz, toties daudz mikroelementu – kālija, fosfora, sēra un joda. Spēcīgā ēteriskā eļļa rosina apetīti, veicina gremošanas sulu izdalīšanos un labāku uztura sagremošanu.
Vērtīgāki ķiploki ir rudenī, bet pavasarī tie zaudējuši daļu ārstniecisko īpašību.
Apēdot tikai daiviņu ķiploka dienā, organismu papildinām ar svarīgiem vitamīniem un minerālvielām, apgādājam sevi ar unikāliem sēra savienojumiem, kas ilgākā laika periodā palīdz saglabāt veselu sirdi un cīnīties pret infekcijām.
Lai pēc maltītes atbrīvotos no specifiskā aromāta, jāpakošļā pētersīļa lapiņas vai citrona šķēlīte vai jāizdzer 2–3 malciņi svaiga piena.
Atkarībā no gatavošanas veida mainās aromāts. Ja daiviņas sakapā vai saberž, izdalās izteiktāka smarža. Mehāniski iedarbojoties uz daiviņu, rodas ķīmiska reakcija un veidojas alicīns – ķiploka aktīvā sastāvdaļa, kas ietekmē spēcīgo garšu. Apstrādājot termiski, ķiploks kļūst maigāks un saldāks, zaudē antibiotisko iedarbību.
Lai ķiploki nesāktu pelēt vai dīgt, tie jāuzglabā sausā telpā istabas temperatūrā un traukā, kam piekļūst gaiss. Ideāli piemērots ir māla trauks ar caurumiņiem, bet jāizvairās no plastmasas traukiem.
Ķiploki nav piemēroti saldēšanai, jo mainās to struktūra un īpašības.
