Vai medību suņi rada ĀCM izplatības risku? 0
Viens no jautājumiem, kas pagaidām šķiet neskaidrs, bet ir ļoti būtisks: medību suņu pārvietošanās starp slimības skartajām teritorijām un tīrajiem reģioniem. Pārbraucieni no novadiem, kur slimība ir konstatēta vai kur ir noteikta karantīna, nav aizliegti un netiek regulēti ar normatīvajiem aktiem, bet tas ir katra mednieka un suņu īpašnieka sirdsapziņas jautājums. Spriežot par šo jautājumu, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis aicina visus medniekus izvērtēt nepieciešamību no infekcijas tīrajām teritorijām doties medībās uz skartajām teritorijām, īpašu uzmanību pievēršot medību suņu pārvadāšanai. Jānis Baumanis uzsver, ka ir personas, kas regulāri brauc medībās pa visu Latviju un uz tuvējām ārzemēm un ņem līdzi vienu, bet citreiz divus vai vairākus suņus, tādā veidā radot apdraudējumu un slimības izplatīšanās risku.
PVD Veterinārās uzraudzības dienesta direktora vietnieks Edvīns Oļševskis atzīst, ka nevar nosaukt kādu konkrētu mežacūku saslimšanas gadījumu, kurā būtu vainojami tieši medību suņi. Tomēr tīri teorētiski suns, kurš ir bijis tiešā saskarē ar nomedītas vai nobeigušās mežacūkas ķermeni, asinīm vai fizioloģiskajām paliekām, var pārnest vīrusu uz citu vietu. Medību suņi noteikti ir jāmazgā, jo ĀCM izraisītājs ir izmērā samērā liels, ļoti izturīgs un tāpat vien nenobeidzas.
Runājot par sēņotājiem un citiem meža pastaigu cienītājiem, E. Oļševskis ir bažīgs par šo cilvēku iespēju saskarties ar slimu mežacūku. Kurš cilvēks parastais ies klāt mežazvēra līķim? Daudz lielākas iespējas atrast vai nomedīt slimu ruksi ir medniekam un viņa sunim. Tāpēc arī atbildība lielāka.
Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku sekcijas vadītāja vietniece Lita Konapore uzskata, ka suņi nebūt nav tas lielākais drauds slimības pagaidām neskartajām teritorijām. Daudz ciešākā kontaktā ar medījumu, šajā kontekstā, ar mežacūku nonāk pats mednieks. Pārvietošana, vēdināšana (iekšu izlaišana) un dīrāšana, apstrādes vietas sakopšana – viss ir cilvēka pārziņā. Līdz ar to tieši mednieks ir tas lielākais infekcijas pārnēsātājs. Nereti pat speciālisti atļaujas vilkt iespējami slimas beigtas mežacūkas simtiem metru līdz transportam, un to pat rāda sižetā televīzijā. Ja ir aizdomas par ĀCM, būtu viss jādara maksimāli tīri. Turklāt asiņojošas mežacūkas nebūtu jāvelk pa zemi, bet gan jāpārvieto vannās. Pēc procedūras viss jādezinficē. Ir daudzas nepilnības, un kaut kādi ierobežojumi suņu pārvietošanai noteikti neko neatrisinās un arī nav vajadzīgi. Tie izraisītu milzīgu pretestību un ažiotāžu ne tikai Latvijā, bet arī citās ĀCM skartajās valstīs.
Runājot par ierobežojumiem, L. Konapore sacīja, ka Austrumlatvijā tie būtu jāatceļ, lai dotu medniekiem maksimāli plašu rīcības brīvību, medījot mežacūkas. Tas ir vēl jo svarīgāk pieaugušo postījumu dēļ. Tur, kur pagājušajā gadā nenotika dzinējmedības, lielie pārnadži ir aktivizējušies un postījumu apjomi katastrofāli pieaug. L. Konapore pieminēja arī informāciju par ĀCM gadījumu slēpšanu. Pierādīt to nevarot, taču ir zināms, ka ne tikai latvieši, bet arī Lietuvas kaimiņi, lai izvairītos no nepatikšanām, slēpuši informāciju par šīs slimības gadījumiem. Tomēr ne atklātas sarunas un uzskaite, ne ierobežojumi medībās, ne arī kādas citas pūles neglābs mūs. Līdzšinējā informācija liecina, ka no Melnā kontinenta cūku mēra vaļā netiek arī valstis, kur ar to cīnās radikāli, piemēram, Kazahstāna, kur cūku fermas nodedzina un izkauj visus lopus. Tā ka suņu pārvietošanās pa Latviju būtu mazākais no draudiem.
