“Es taupīju prieku vēlākam laikam, bet “vēlāk” tā arī nepienāca.” Medmāsa pieraksta 300 mirstošu cilvēku pēdējās domas un atklāj septiņas dzīves patiesības 0
Kad medmāsa Laura sāka pierakstīt pēdējos vārdus, ko pacienti teica pirms nāves, viņa pat nenojauta, ka atklās karti uz cilvēka dvēseli. 15 gadu laikā viņa pierakstīja vairāk kā 300 piezīmju. Taču dzirdētais viņu pārsteidza. Pēc medmāsas teiktā, viņa visbiežāk dzirdēja un pierakstīja vienas un tās pašas atzīšanās, nožēlas un secinājumus.
Lai gan aizejošo balsis bija atšķirīgas, patiesība palika viena. Viņas pieraksti ir biedējoši, bet vienlaikus dod cerību: vairums cilvēku nebaidās no nāves – viņi baidās nodzīvot nepilnvērtīgu dzīvi.
Šīs ir septiņas mācības no brīža starp dzīvību un nāvi – patiesības, kas var glābt mūs, jo mums vēl ir iespēja visu mainīt.
1. “Man vajadzēja mīlēt vairāk – un citādāk.”
Laura atcerējās Džordžu – 92 gadus vecu Otrā pasaules kara veterānu, kurš četrdesmit gadus nebija runājis ar savu brāli. Viņi sastrīdējās un tā arī vairs nesalaba.
“Es uzvarēju strīdā, bet zaudēju visu savu dzīvi,” viņš čukstēja. Medmāsa saprata: neviens nemirst, vēlēdamies, kaut būtu bijis stingrāks. Ikviens nožēlo, ka nav bijis maigāks pret sevi un saviem mīļajiem.
Medmāsa iesaka: Nosūti īsziņu, piezvani, neatliec svarīgu lietu pateikšanu “uz vēlāk”.
