Tūkstošiem ukraiņu dzīvo agonijā un nenoteiktībā, meklējot savus pazudušos tuviniekus, AP foto/Jevgeņijs Maloļetka

FOTO. “Es tevi ļoti mīlu! Es dodos kaujā. Es nezinu, vai es atgriezīšos. Lūdzieties!” tūkstošiem ukraiņu izmisīgi meklē karā pazudušos tuviniekus 83


Irina Reva skatās savā telefonā, atkārtoti skatoties pēdējo video, ko viņas 25 gadus vecais dēls Vladislavs viņai sūtīja no frontes līnijas, pirms brīvprātīgais karavīrs pazuda pirms 19 mēnešiem kaujā pret Krievijas spēkiem Ukrainas Doņeckas austrumos.

Reklāma
Reklāma
“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69
RAKSTA REDAKTORS
“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80
Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19
Lasīt citas ziņas

Viņa ir viena no tūkstošiem ukraiņu, kuri izmisīgi gaida ziņas par tuviniekiem, kuri pazuduši pēdējo divu gadu laikā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma. Saskaņā ar Ukrainas Nacionālās policijas datiem, pēdējo 24 mēnešu laikā ir ziņots par vairāk nekā 30 000 cilvēku, raksta “AP”.

“Līdz šai dienai es meklēju savu dēlu,” stāsta Reva. “Man viņš ir dzīvs. Neatkarīgi no apstākļiem nekas neliecina, ka viņš būtu gājis bojā.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Pēdējo reizi, kad Reva runāja ar savu dēlu, viņa lūdza viņu nepiedalīties kaujā nākamajā rītā. “Neej, saki, ka tev sāp roka,” viņa mudināja pa tālruni.

“Mammu, piedod. Es tevi ļoti mīlu,” Vladislavs atbildēja. “Es dodos kaujā. Es nezinu, vai es atgriezīšos. “Es būšu ārpus kontakta. Lūdzieties,” bija viņa pēdējie vārdi viņai.

Pazudušo vidū ir tādi karavīri, kā Vladislavs, kurš pazuda kaujas laukā, kā arī civiliedzīvotāji un bērni, kuri ir pazuduši mīklainos apstākļos. Daudziem tuviniekiem mokošā nenoteiktība un nemitīgā atbilžu meklēšana turpinās jau divus gadus.

Inna Usenko pameta savu dzimto pilsētu Mariupoli komandējumā dienu pirms kara sākuma 2022. gadā. Viņa zaudēja kontaktus ar savu brāli Hermanu Sikorski 1. martā, kad Krievija ielenca austrumu pilsētu un tūkstošiem civiliedzīvotāju tika iesprostoti. Pēc vairākām nedēļām Krievijas uzlidojums skāra māju, kurā viņš dzīvoja.

“Es nezinu, ko domāt, vai viņš ir dzīvs vai nē,” viņa stāsta. “Es lieliski saprotu, ka, ja es būtu tur palikusi, viņš būtu kopā ar mani un varbūt kaut kas būtu savādāk, tāpēc es visu laiku jūtos vainīga.”

Mēģinot atrast savu brāli, Usenko iesniedza okupācijas varas iestādēm, Krievijas Sarkanajam krustam, iesniegumu par pazudušo personu.
No savām mājām, kas tagad atrodas Spānijā, viņa ieradās Ukrainā, lai iesniegtu ziņojumu policijā un sniegtu DNS arī Ukrainas iestādēm. Diemžēl neviena no pusēm nespēj viņai palīdzēt.

Reklāma
Reklāma

“Es gribu ticēt, ka viņš ir dzīvs!” pauž Usenko. Viņa bilst, ka nenoteiktība ne tikai iztukšo, bet arī ietekmē tuvākos draugus, radus un viņas bērnus.

Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja norāda, ka kopš 2022. gada februāra ģimenes, kas meklē savus tuviniekus, ar ar Sarkanā krusta komandu ir sazinājušās vairāk nekā 100 000 reižu.

“Tas nenozīmē, ka simts tūkstoši pazudušu cilvēku. Bet tas sniedz priekšstatu par ciešanu apjomu, ko tas rada abām pusēm,” skaidro Achille Després, ICRC pārstāvis Kijevā.

Tuviniekiem, kuri meklē savu radinieku, oficiālā meklēšana bieži sākas ar DNS parauga iesniegšanu. Valsts policijas Galvenās izmeklēšanas nodaļas tiesu medicīnas nodaļas vadītājs Andris Levitskis stāsta, ka ir savākti un apstrādāti vairāk nekā 18 000 militārpersonu un civiliedzīvotāju radinieku DNS paraugu.

DNS ir būtiska sastāvdaļa pazudušās personas statusa noteikšanā, īpaši, ja tās ir militārpersonas.

Pat ja kolēģi saka, ka ir bijuši liecinieki kaujā nogalinātam karavīram, ar to nepietiek, lai apstiprinātu nāvi, skaidro Preses biroja vadītājs Petro Jacenko.

“Kamēr mums nebūs līķa, kamēr mums nebūs DNS analīzes, šai personai būs pazudušās personas statuss,” viņš saka.

Viņš stāsta, ka viņiem ir bijuši gadījumi, kad karavīri tika atrasti ievainoti gūstā, neskatoties uz viņu biedru liecībām, ka viņi tika nogalināti kaujā.

Pēdējo divu gadu laikā ir radušies daudzi brīvprātīgo projekti, lai palīdzētu meklēt pazudušus cilvēkus. Bieži vien tie kalpo, kā pēdējais salmiņš radiniekiem, kuri nesaņem oficiālu informāciju no iestādēm.

Marija Rešetova, kura vada “Kateryna Osadcha” fonda projektu “Search for Missing”, klāsta, ka viņiem ir aptuveni 1000 atklātu lietu un ir jau slēgtas simtiem lietu.

Viņa sacīja, ka, lai gan viņi katru dienu saņem jaunus pieteikumus, pieplūdums ir samazinājies, salīdzinot ar sākotnējiem kara mēnešiem, kad projekts tika uzsākts.

Tomēr pazudušo civiliedzīvotāju ģeogrāfija nav mainījusies. Lietas rodas gan no atbrīvotajiem reģioniem, piemēram, Kijevas, gan tiem, kas joprojām ir okupēti. Daudzas atklātās lietas attiecas uz Mariupolē pazudušiem cilvēkiem.

“Jūs nevarat pārtraukt meklēšanu… jo vienmēr pastāv iespēja, ka tiks atrasta kāda informācija,” skaidro Rešetova.

Tetjanas Hvostenko vīrs Oļehs pēdējo reizi tika redzēts 2022. gada vasarā okupētajā Dņeprorudnes pilsētā Zaporožžas apgabalā, kad Krievijas militārpersonas viņu aizturēja, viņš devās uz savu automašīnu. Kopš tā brīža viņš ir pazudis.

Oļha radinieki, kuri palika okupētajā teritorijā un tāpēc drošības apsvērumu dēļ nevar tikt nosaukti vārdā, mēģināja iegūt informāciju par iemesliem, kāpēc viņš aizturēts. Viņi daudzas reizes apmeklēja militāro komandieru biroju, uzzinot, ka viņš ir nodots Krievijas Federālajam drošības dienestam jeb FSB.

Pēdējo gadu un septiņus mēnešus Tetjana un viņas dēls Klims ir dzīvojuši bez jebkādas jaunas informācijas par Oleha likteni.

“36 gadus man blakus ir bijis vīrietis. Un tagad viņš ir prom. Tas ir kā palikt bez rokas vai kājas, es nezinu. Tas ir grūti,” saka Tetjana.

Khvostenkos cer, ka Olehs ir dzīvs, iespējams, aizturēts tāpat kā tūkstošiem citu civiliedzīvotāju no okupētajām teritorijām, kuri bez apsūdzībām tiek turēti Krievijas cietumos un sagrābto teritoriju apgabalos.

Ģimene ir sazinājusies ar attiecīgajām institūcijām abās pusēs, starptautiskām organizācijām, tostarp Sarkano Krustu. Un pat noskaidrojusi gūstekņu vietas, lai noskaidrotu, vai Olehs netiek turēts tur.

“Mēs patiesībā esam sazinājušies ar daudzām vietām, un atbildes ir gandrīz vienādas,” stāsta Oleha dēls Klims.

“Un tas padara to vēl grūtāku, jo nav rezultāta. Mēs neesam ne soli tuvāk.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.