Fundamentāls darbs par arheoloģiju – “Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata” ir 48 autoru kopdarbs 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tik fundamentāli darbi kā izdevniecībā “Zinātne” nupat iznākusī LU Latvijas vēstures institūta (LVI) speciālistu sakārtotā “Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata” arheoloģijas jomā dienasgaismu Latvijā ierauga labi ja reizi pārdesmit gados.
3,5 kg smagais, bagātīgi ilustrētais 677 lappušu sējums atspoguļo minētās vēstures izpētes jomas šābrīža stāvokli, kā mēdz teikt, visās tās jomās un izpausmēs.
“Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata” ir piecu gadu laikā veikts 48 autoru – arheologu, paleoģeogrāfu, paleobotāniķu, numismātiķu, bioarheologu un vēsturnieku – kopdarbs, ko sakārtojuši pieredzējušie LU Latvijas vēstures institūta arheologi Gunita Zariņa un Andrejs Vasks.
Grāmatas nodaļas plašākam lasītāju lokam piemērotā valodā informē par Latvijā praktizētajiem arheoloģijas apakšvirzieniem, tostarp zemūdens, militāro, ainavu, eksperimentālo un terora arheoloģiju, par arheoloģijas metodēm, vēsturi jau kopš vācbaltu muižnieku rosīšanās.
Vislielāko lappušu skaitu aizņem apraksti par konkrētiem arheoloģiskajiem pieminekļiem – apmetnēm, pilskalniem, pilīm, senajiem infrastruktūras objektiem un tā tālāk.
Atsevišķa nodaļa veltīta dažādiem laikmetiem raksturīgām senlietām – darbarīkiem, ieročiem, traukiem, apģērbam, arī rotaļlietām un ar mūziku saistītiem atradumiem. Apraksti aptver laiku no vēlā paleolīta, tātad no aptuveni 11 000 gadu senatnes, līdz 20. gadsimtam.
“Tur iekšā ir informācija par visiem daudzmaz nozīmīgiem Latvijas arheoloģiskajiem objektiem, tiem, kuri pētīti un par kuriem ir ko pateikt,” teic arheologs Andrejs Vasks. Jāatzīmē, ka vairāki grāmatā aprakstītie objekti dabā vairs nepastāv, jo norakti vai izpostīti, kā Ķivutkalns, Mūkukalns un Vīnakalns Daugavas krastos, spēkstaciju uzplūdinājuma zonā.
Darbs ir pamatīgs, un to tikpat labi varētu nosaukt par enciklopēdiju, taču A. Vasks min, ka rokasgrāmatas formāts tomēr katram autoram ļauj brīvāk izteikties šķirkļos. Turklāt arī pasaules praksē šādas apkopojošas arheoloģijas grāmatas sauc par “rokasgrāmatām”.
Grāmatas tapšanas projekta vadītājas Gunitas Zariņas skatījumā izdevuma vērtība ir arī tajā, ka apraksti atspoguļo mūsdienu tehnoloģiju iespējas.
Proti, secinājumus, ko var izdarīt no ķīmiskajām un bioloģiskajām analīzēm, DNS izpētes. Mūsdienu arheoloģijā runā ne tikai atraduma ārējais izskats.
“Tehniskās iespējas arheoloģijā pēdējos piecos gados attīstās ģeometriskā progresijā. Tas skan kā kalambūrs, taču tagad cilvēka dzīvesstāstu var nolasīt no katra putekļa. Pēc kaulu materiāla, pēc zobiem var ļoti labi noteikt cilvēku sadzīvi un ikdienu. Izotopu analīzes ļauj ieiet uztura analīzē, noteikt, kāda bijusi pārtika. Tas viss ir drusku ieskicēts šajā grāmatā, un tas ir kas tāds, kas iepriekšējos šādos monumentālos izdevumos nav bijis,” paskaidro G. Zariņa.
Diemžēl ierobežotā apjoma dēļ ārpus grāmatas palikusi nodaļa par personālijām Latvijas arheoloģijā – ap 130 šķirkļu. Šī daļa pēc kāda laika varētu būt pieejama digitālā formā internetā.
Kā daudz kas vēstures un arheoloģijas jomā, arī “Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata” tapusi, lielā mērā balstoties entuziasmā un nozares pārstāvju, tostarp muzeju, atsaucībā, neprasot par visu paveikto finansiālu atlīdzību. “Tur puse darba ielikta pilnīgi par brīvu, balstoties entuziasmā, jo Kultūrkapitāla naudas pietika tikai sākumam. Grāmata sanāca tāds latviešu patriotisma paraugs,” saka G. Zariņa.
Finansējumu materiāla savākšanai un apkopošanai piešķīris Valsts kultūrkapitāla fonds, taču tipogrāfiskai izdošanai par kultūras un izglītības atbalstu atbildīgām institūcijām naudas nav bijis. Te pilnībā izlīdzējis Latvijas miljonāru sarakstā atrodamais Juris Savickis, kurš ir arī viens no Latvijas Zinātņu akadēmijas 20 Goda mecenātiem.
