Mamma, kurai neļauj būt mammai… Aina jau trīs gadus audzina vīra dēlu, taču adoptēt zēnu viņai tā arī neizdodas
0
Šis ir stāsts par cilvēcību – vēlmi rūpēties par bērnu un rūpes nostiprināt likuma priekšā. Diemžēl Ainai tas neizdodas – ne bērna bioloģiskās mātes iegribu, ne valsts dēļ. Viņa piekrita ar mums dalīties savā stāstā, cerot, ka tas kaut nedaudz palīdzēs risināt samilzušo situāciju.
Miks (rakstā visi vārdi mainīti) kopš bērnības dzīvo kopā ar tēvu. Pēc šķiršanās ar Mika māti (sauksim viņu par Lauru) abi nolēmuši, ka viens bērns paliks pie Lauras, bet Miks – pie tēva (sauksim viņu par Gati). Tas bijis jau teju pirms deviņiem gadiem. Toreiz noslēgta arī notariāla vienošanās, kurā cita starpā iekļauti punkti par savstarpēju alimentu nemaksāšanu un abpusēju interesi par abiem bērniem.
Mikam ir jau 11 gadi, kopā ar tēvu viņš dzīvo no pusotra gada vecuma. Pēc šķiršanās Mikam atklāts autisms, ir garīgās attīstības traucējumi. Dēlam uzmanība vajadzīga visu diennakti. Rūpējoties par viņu, nav iespējams strādāt algotu darbu.
Aina ir Mika vienīgā mamma
Pirms trīs gadiem Gatis sagāja kopā ar tagadējo sievu Ainu. Abi apprecējās un dzīvoja kopā. Aina man stāsta, ka
viņa ir vienīgā mamma, vienīgā sieviete Mika dzīvē. Miks citu mammu pirms Ainas nav pazinis.
Lai arī par Lauras esamību viņš zināja, viņa viņam bija māsiņas mamma, ne sava. Mikam ar Ainu ir izveidojusies spēcīga emocionālā saite, viņi trijatā ir ģimene.
Mika bioloģiskā māte par bērnu nav interesējusies kopš viņš dzīvo pie tēva. Kā atklāj Aina, abi tikušies vien dažas reizes šo gadu laikā. Laura nav interesējusies ne par dēla ikdienas gaitām, ne, piemēram, sveikusi dzimšanas dienās. Tomēr “uz papīra” Laura ir Mika māte, un viņai ir aizbildniecības tiesības.
Īpaši aktuāli šie fakti kļuvuši nesen. Vairāk nekā pirms pusotra gada Gatim draudējis cietumsods. Pirms sprieduma abi vēlējušies likuma priekšā nokārtot, lai apcietinājuma gadījumā legāli Miks būtu Ainas dēls – Aina, ar vīra atbalstu, vēlējās adoptēt Miku.
Laura ar to nav bijusi mierā, jo tas tad ir uz mūžu. “Protams, ka tas ir uz mūžu, es taču esmu ar savu vīru un Miku sagājusi kopā, lai uz mūžu būtu kopā, nevis tikai tā,” pauž Aina. Visu šo gadu nelikšanās ne zinis par savu bērnu nu pārtapusi par cīņu par savām mātes tiesībām, kuras Laura pati neīsteno, bet liedz to darīt arī Ainai.
Aina Miku pēc Lauras iebildumiem adoptēt nevarēja, un Gatis pagājušā gada sākumā nonāca cietumā.
Iestādes ģimeni mētā kā pingponga bumbiņu
Aina atklāj, ka kopš tā laika abi ar Miku dzīvo kā uz pulvera mucas, jo legāli viņa bērnam, kurš viņu gan uzskata, gan sauc par savu mammu, nekas nav. Otrs labākais variants šajā gadījumā bija aizbildniecības tiesības, bet arī tās Ainai konkrētās pilsētas bāriņtiesa nepiešķir. Vienīgais, ko bāriņtiesa spēj piedāvāt, ir aprūpes tiesības. Pirmo reizi tās tika uz laiku piešķirtas pagājušā gada janvārī. Pēc Bērnu aizsardzības centra slēdziena (tas redakcijai ir pieejams), kad paiet šis gads, bāriņtiesai jāmeklē citi risinājumi. Bāriņtiesas “cits risinājums” – pagarināt aprūpes tiesības uz laiku, kamēr Gatis ir apcietinājumā.
Aina vērsusies pie bāriņtiesas arī ar lūgumu atcelt Laurai mātes tiesības, jo viņa par dēlu vairāku gadu garumā nav likusies ne zinis. Bāriņtiesa šādu lūgumu noraida – “viņiem tās neesot pamata pārtraukt, jo Laura rūpējoties par tiem bērniem, kas aug pie viņas.” Laura gan bāriņtiesai nav slēpusi, ka viņa par Miku pati parūpēties nespēj, tāpat viņa atzinusi, ka dēlu ievietos internātskolā, ja viņai par viņu būs jārūpējas. Tomēr tas viņai neliedz šantažēt Ainu, sakot, ka viņa bērnu ņems sev, kad gribēs. Tāpat tas neliedz viņai likt šķēršļus Ainas ceļā, kura kopš vīra notiesāšanas viena rūpējas par Miku.
Bāriņtiesa ir oficiāli atzinusi – Mika interesēs ir turpināt dzīvot ar Ainu. Viņi atzīst arī abu emocionālo saikni. Taču Mika labbūtība un Lauras nolaidība, pēc bāriņtiesas domām, nav pietiekoši iemesli, lai Ainai piešķirtu aizbildniecības tiesības, bet Laurai tās atņemtu.
“Es arī nevaru saņemt nekādus atvieglojumus, kas pienākas, audzinot bērnu invalīdu. Tur ir elektrības atvieglojums, tur ir goda ģimenes atvieglojumi. Es nevaru neko no tā dabūt. Es ar to, ka viņš ir manā aprūpē, bērnam neesmu nekas, mums nav nekādu tiesību,” satraukta ir Aina.
Pirms gada Aina no Lauras ir pieprasījusi arī alimentus. Tiesas ceļā tie tika piešķirti. Aina stāsta, ka Laura tiesai skaidri un gaiši atzinusi – ja būs jāmaksā alimenti, viņa bērnu ņems sev.
“Ar to brīdi strīds par bērnu ir sācies. Viņa ar Miku mētājās kā ar pingponga bumbiņu: gribu – ņemu, negribu – neņemu.”
Arī bāriņtiesa Ainai ir norādījusi uz šo momentu, ka Ainai nevajadzēja neko no Lauras pieprasīt, ka pati pie strīda ir vainīga, jo cīnās par bērna labbūtību.
Aina pirms vasaras sazinājusies arī ar Tiesībsarga biroju un Bērnu aizsardzības centru – abām iestādēm sakrīt un telefoniski Ainai apstiprinājuši – konkrētā bāriņtiesa rīkojusies pretlikumīgi, nepārtraucot bioloģiskās mātes aizbildniecības tiesības un nepiešķirot tās Ainai. Tomēr, kamēr Bērnu aizsardzības centrs gatavojis rakstisku atbildi, Laura bāriņtiesai pieprasījusi atcelt Ainas aprūpes tiesības, jo Aina nav devusi Miku uz Lauras dzīvesvietu. Pēc šī pieprasījuma centra atbilde mainījusies par labu Laurai, norādot, ka ir jāļauj abiem satikties, un jāstāsta Mikam, kas ir viņa bioloģiskā māte.
“Bērnam, kam jau tā ir grūti saprast… Mums vēl vajadzēja gadu, lai viņam iestāstītu, kas tā vispār tāda mamma ir, kā es viņam varu tagad pastāstīt, ka viņam tur vēl ir kaut kāda mamma. Es to nevaru, tas nav parasts bērns, viņš to nesaprot. Viņi man liek, piedodiet, bērnam čakarēt smadzenes tagad. Tas nav normāli,” neapmierināta ir Aina.
Jāatzīmē, ka Mika tētis Gatis atbalsta Ainu visā šajā procesā – viņš ir par to, lai Laurai tiktu anulētas aizbildniecības tiesības, lai Ainai tās tiktu piešķirtas.
Šobrīd Bērnu aizsardzības centrs ir ieteicis bāriņtiesai anulēt Ainai piešķirtās aprūpes tiesības, jo tās var būt kā pagaidu variants, ko slēdz uz gadu. Šobrīd Ainai aprūpes tiesības ir jau otro gadu. Bāriņtiesa joprojām atsakās anulēt Lauras aizbildniecības tiesības, jo, pēc bāriņtiesas darbinieces teiktā, tad Laurai esot jāatņem visi bērni. Risinājums tiks meklēts sarunu ceļā, bet, kā stāsta Aina, riņķa dancis ir sācies.
“Mātes un bāriņtiesas rīcība ir psiholoģiska vardarbība pret mums, jo mēs dzīvojam kā uz pulvera mucas. Es nevienu brīdi nevaru būt droša, ka kāds nepieklauvēs pie durvīm un nepaņems bērnu prom,” pauž Aina.
Konkrētā bāriņtiesa ir Ainai atzinusi, ka viņi nezina, ko šādā situācijā darīt.
Labklājības ministrijas komentārs
Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktores vietniece Zita Veldze skaidro bāriņtiesu darbu.
Saskarsme un aizgādība ir divi dažādi tiesību institūti, taču bērna saskarsmes tiesības ievērošanas pienākums var būt gan no aizgādības tiesībām izrietošs, gan pastāvēt ārpus tām. Respektīvi, saskarsme ir vecāka pienākums ne tikai aizgādības tiesību ietvaros, bet arī tad, ja, piemēram, ir pārtrauktas aizgādības tiesības. Bērna saskarsmes process ar vecāku, ar kuru bērns ikdienā nedzīvo kopā, ir ļoti emocionāls un dziļi personisks.
Tādēļ jo īpaši svarīgi ir arī nodrošināt, lai otra vecāka rīcība neliek šķēršļus šiem kontaktiem.
Saskarsmes īstenošana kā pienākums ir izrādīt interesi par bērnu un uzturēt saikni ar bērnu, kas nodrošina bērna pilnvērtīgu attīstību. Tā kā vecāka pienākums bērna aprūpes ietvaros ir arī bērna audzināšana, kas ietver bērna pilnvērtīgas attīstības nodrošināšanu, tad, neizrādot interesi par bērnu un neuzturot saikni ar bērnu, vecāks nenodrošina bērna attīstību, audzināšanu un – aprūpi.
Tādējādi saskarsmes tiesība ir ne tikai kā vecāka tiesība uz kontaktu ar bērnu un pienākums pret bērnu, bet arī bērna tiesība, kuras ievērošana un nodrošināšana ir vecāka no aizgādības tiesībām izrietošs pienākums.
Par aizgādības tiesību pārtraukšanu tiek lemts un aizgādības tiesības ir pārtraucamas, ja bāriņtiesa atzīst, ka:
1) pastāv faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu;
2) bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ);
3) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību;
4) vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais;
5) konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu.
Papildus, saskaņā ar Civillikuma 203.panta trešo daļu, aizgādības tiesības vecākam var tikt pārtrauktas arī gadījumos, kad vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, nepildot tiesas nolēmumu lietā, kas izriet no aizgādības vai saskarsmes tiesībām, ja tas nodara būtisku kaitējumu bērnam un ja nepastāv otram vecākam šķēršļi īstenot bērna aprūpi.
Ja konstatēts viens no iepriekšminētajiem punktiem (likumā Civillikuma 203.panta pirmā daļā un Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmā daļa), bāriņtiesa lemtu pārtraukt aizbildniecības tiesības.
Veldze uzsver, ka aizgādības tiesību ierobežošana (pārtraukšana vai atņemšana) nedrīkst būt pašmērķis. Bērna šķiršana no vecāka pieļaujama vienīgi tad, ja šāds risinājums ir atzīstams par piemērotu konkrētai situācijai, turklāt problemātisko situāciju nav iespējams noregulēt ar citiem, saudzīgākiem līdzekļiem, kas mazāk ierobežo bērna tiesības.
Bāriņtiesas galvenais pienākums ir noskaidrot, konkrēti kāda rīcība katrā izskatāmajā gadījumā un lēmuma pieņemšanas brīdī ir atzīstama par vislabāko un visatbilstošāko tieši bērna interesēm, kopsakarībā izsverot visu iegūto informāciju par bērna tiesību un interešu ievērošanu vecāka ģimenē, nevis atrauti vērtējot tikai vienu bērna dzīves aspektu.
Apstāklis, ka bāriņtiesa ir atzinusi, ka bērna interesēs ir palikt ierastajā vidē tēva ģimenē, nav vērtējams kā pretējs bērna interesēm, jo īpaši ņemot vērā, ka abi vecāki īstenojot savas no aizgādības izrietošās tiesības par šādu risinājumu ir vienojušies, nosakot bērna dzīvesvietu pie tēva un dotajā situācijā, piekrituši bērna nodošanai citas personas aprūpē.
Minētais gan neizslēdz tiesības mātei, īstenojot tiesības noteikt bērna dzīvesvietu, atprasīt bērnu no jebkuras trešās personas. Šādā gadījumā, situācija risināma izšķirot vecāku domstarpības par bērna dzīvesvietu civiltiesiskā kārtībā.
Vecākiem ir pamattiesības un pienākums vienoties par bērna dzīvesvietu, balstoties uz bērna labākajām interesēm. Vecāku tiesības audzināt bērnu un noteikt viņa dzīvesvietu ir daļa no ģimenes privātās dzīves, kas aizsargājama saskaņā ar Satversmi un starptautiskām cilvēktiesību normām.
Institūciju iejaukšanās ir pieļaujama tikai tad, ja pastāv objektīvi draudi bērna drošībai, veselībai vai attīstībai. Valsts un pašvaldību institūcijām jāsniedz atbalsts vecākiem, nevis jāpārņem lēmumu pieņemšana, ja vien nav konstatēts apdraudējums.
Ir gadījumi, kad bāriņtiesas nav pietiekoši aktīvi darbojušās bērna interesēs
2024. gadā Bērnu aizsardzības centrā (BAC) tika saņemti un izskatīti 43 dienesta ziņojumi un 446 fizisku un juridisku personu iesniegumi, kopā 489 iesniegumi, kas ir par 44 iesniegumiem vairāk nekā 2023. gadā (445) un par 127 iesniegumiem vairāk nekā 2022. gadā (362).
25% saņemto iesniegumu no visu 2024. gadā saņemto iesniegumu skaita bijuši saistīti ar situācijām, kad tika risinātas vecāku savstarpējās domstarpības bērnu aprūpes jautājumos, un tika izteikts vecāku viedoklis, ka bāriņtiesa, iespējams, ir pārkāpusi kompetences robežas, pārtraucot bērna aizgādības tiesības, nepamatoti novilcinot lietas izskatīšanu, nepamatoti pieņemot lēmumus, neievērojot normatīvo regulējumu utt.
Sūdzības tiek risinātas iesaistot BAC, kas ir labklājības ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas īsteno bāriņtiesu darba uzraudzību, uzrauga bērnu tiesību un interešu un bērnu tiesību aizsardzību regulējošo normatīvo aktu ievērošanu, kā arī sniedz metodisko atbalstu bērnu aizsardzības nodrošināšanai.
BAC, sniedzot atbildes uz saņemtajiem privātpersonu un juridisku personu iesniegumiem, iepazinies ar bāriņtiesu lietu materiāliem un tajos sniegto informāciju konkrētu lietu ietvaros un secinājis, ka lielā daļā gadījumu bāriņtiesas savā darbībā ievērojušas bērnu labākās intereses un darbības veikušas atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei.
BAC, skatot konkrētu bērnu lietas, primāri vērtē bērna tiesību aizsardzības aspektus, nevis tikai iesniegumā norādīto jautājumu. Tā piemēram, ja vecāks iesniegumā pauž viedokli, ka bāriņtiesa ir pārkāpusi kompetences robežas, pārtraucot viņam bērna aizgādības tiesības, BAC neveic bāriņtiesas lēmuma tiesiskuma pārbaudi (tā ir Administratīvās tiesas kompetence), bet vērtē bāriņtiesas darbības kopumā.
Tomēr ir konstatēti gadījumi, kad bāriņtiesas ne vienmēr vispusīgi ievērojušas normatīvo aktu prasības vai pietiekami proaktīvi darbojušās bērnu tiesību un interešu aizsardzības nodrošināšanā.
Tādos gadījumos Bāriņtiesām sniegts metodisks, konsultatīvs atbalsts, lai turpmāk nepieļautu līdzīgas nepilnības darbībā. Vairumā gadījumu bāriņtiesas ņēmušas vērā sniegtos ieteikumus, kā arī ieguldījušas resursus bāriņtiesas darba pilnveides nodrošināšanai, kas vērtējams pozitīvi.
Situācijās, kad iesniegumos (64) norādītā informācija liecināja par iespējamu bāriņtiesas amatpersonu faktiskās rīcības izvērtēšanu, profesionālās ētikas pārkāpumiem utt., BAC iesniegumus izskatīšanai pēc piekritības pārsūtīja pašvaldībām, ņemot vērā to, ka BAC var veikt bāriņtiesu darbības uzraudzību normatīvo aktu ievērošanā un vērtēt bāriņtiesas darbības atbilstību attiecībā uz normatīvo aktu prasību izpildi, bet nav tiesīgs pēc būtības iejaukties bāriņtiesas organizatoriskajos jautājumos utt.
Ministrijas kompetencē ietilpst bērnu un ģimenes tiesību politikas izstrāde, kā arī šo politiku koordinēšana un organizēšana. Skaidrojam, ka likumdevējs nav paredzējis tiesības ministrijai iepazīties ar bāriņtiesā esošo lietu materiāliem, tādēļ saņemtās sūdzības tiek nodotas izskatīšanai pēc būtības Bērnu aizsardzības centram.
Palīdzības saņemšanai jautājumos, kas skar bērna tiesību un interešu aizsardzību, jāvēršas Bērnu aizsardzības centrā. Konsultāciju laikā gan fiziskām, gan juridiskām personām tiek izskaidrotas tiesības un pienākumi, tālākā rīcība konkrētas situācijas risināšanā, sniegti ieteikumi, lai atrisinātu neskaidros jautājumus. Bērnu aizsardzības centrs vienlaicīgi īsteno dažādus pasākumus, informējot sabiedrību par tā un citu institūciju kompetenci un rīcību situācijās, kad tiek apdraudētas bērnu tiesības un intereses.
