“Godīgi sakot, esmu gatavs atvainoties.” Seržants par savu lomu karā un bēgšanu uz Latviju 0
2023. gada rudenī Pjotrs Davidovs brīvprātīgi parakstīja līgumu ar Krievijas Aizsardzības ministriju, vadīts “patriotiskiem motīviem”. Viņš kļuva par seržantu 41. motorizētajā strēlnieku pulkā un devās uz fronti Ukrainā.
Divu gadu laikā viņa uzskati mainījās – gan par karu, gan par Krievijas valdību. 2025. gada septembrī viņš nolēma pamest fronti, veicot aptuveni 1200 kilometrus garu ceļu no Voroņežas līdz Latvijas robežai, un lūdza politisko patvērumu.
Plāns pamest armiju
2025. gada 24. septembrī seržants tika izsaukts uz štābu, lai viņu ieceltu bataljona komandiera palīga amatā ugunsdzēsības jautājumos. Davidovs līdzi ņēma plastisko sprāgstvielu, granātu un līmlenti, plānojot iegūt rakstisku pavēli un formāli atkāpties no armijas.
Pirms kara dzīve
Brīdī, kad Vladimirs Putins paziņoja par iebrukumu Ukrainā, Davidovs strādāja par aprīkojuma regulētāju uzņēmumā “Roskosmos” Hruničeva kosmosa centrā.
Viņš bija pabeidzis 11. klasi, studējis Voroņežas Valsts tehniskajā universitātē, dienējis Baltijas flotē Kaļiņingradā un strādājis vairākos aizsardzības nozares uzņēmumos.
Davidovs nekad nav bijis politiski aktīvs. Brīvajā laikā viņam patika spēlēt datorspēles un lasīt grāmatas. 2022. gadā platforma “Steam” pārtrauca spēļu pārdošanu Krievijā, kas viņu personīgi ļoti sarūgtināja.
Kāpēc viņš ticēja propagandai?
Sākumā Davidovs ticēja, ka aizstāv Donbasa iedzīvotājus. Uz fronti viņš devās kā tehniskais speciālists, nevis romantisku ideālu vai naudas dēļ.
Viņš atzīst: “Esmu visu mūžu bijis tehnoloģiju speciālists. Es domāju, ka sniegšu savu ieguldījumu tikai kā tehniķis.”
Treniņi un frontes sākums
Poligonā netālu no Voroņežas Davidovs pamanīja vairākas nopietnas problēmas disciplīnā un organizācijā.
Jaunie karavīri bija spiesti ēst stāvus un dzīvoja ļoti sliktos apstākļos. Lielākajai daļai nebija militārās specialitātes, bet apmācības vadīja mobilizētie karavīri bez pietiekamas pieredzes.
Pēc trīs nedēļu apmācībām viņš tika norīkots uz artilērijas vienību. Daudzi jaunie līgumkaravīri bija vecāki vīrieši, kuriem iepriekš bijusi sodāmība.
Cīņas Olšanā un Sinkovkā
Olšanas un Sinkovkas ciemi bija nozīmīgas apdzīvotās vietas Kupjanskas ziemeļaustrumos. Krievijas armija 2023. gada augustā ieņēma Olšanu un Limanu Perviju, bet Sinkovku saglabāja Ukrainas spēki.
Davidova baterija divas nedēļas palika bez pavēlēm, pārtikas un sakariem. Karavīri regulāri cieta no dronu uzbrukumiem un nesakārtotas komandvadības.
Jaungada naktī vienība zaudēja apmēram desmit karavīrus. Kopumā 41. pulka artilērijas vienībā bojā gāja aptuveni puse personāla. Pulks vēlāk saņēma palīdzību no citām vienībām Luhanskas apgabalā.
41. motorizētais strēlnieku pulks
Pulks darbojās Harkivas apgabalā Krievijas spēku grupas “Ziemeļi” sastāvā. Kopš 2024. gada vasaras karavīri ziņoja par kaujām Vovčanskas apkārtnē, atkāpšanos uz poligoniem Belovodskā un Markovkā, kā arī par pastāvīgām problēmām ar komandvadību.
Karavīri bieži sūdzējās par nesaskaņotām pavēlēm un lieliem zaudējumiem.
Muroma un Starica
Vēlāk vienība tika pārvietota uz Muromas un Staricas virzienu. Pirms kara Muromā dzīvoja ap 1500 cilvēku, taču arī kara laikā tur joprojām atradās daļa civiliedzīvotāju.
Kaujas notika ar kājniekiem, artilēriju un droniem. Frontes līnija bieži mainījās, un 41. pulks piedzīvoja ievērojamus zaudējumus.
Davidovs piedalījās sakaru uzturēšanā, atmīnēšanas darbos un kritušo karavīru evakuācijā. Viņš atceras smago psiholoģisko slogu, pārvietojot kritušo karavīru ķermeņus.
Vilšanās un dezertēšana
Vilšanās Krievijas valdībā un virsnieku attieksmē galu galā noveda pie lēmuma bēgt.
Davidovs atceras, ka viņam tika liegta iespēja doties atvaļinājumā, lai apmeklētu ģimeni. Viņš devās uz štābu, cerot saņemt atļauju izbraukt.
Pēc tam viņš pārvarēja militārās policijas kontrolpunktus un nonāca Voroņežā. Konsultējoties ar advokātiem, viņš saprata, ka atgriešanās armijā varētu būt bīstama, tāpēc nolēma doties uz Eiropas Savienības robežu.
Ceļš uz Latviju
Davidovs vairāk nekā 1200 kilometru veica ar velosipēdu, dodoties Latvijas robežas virzienā.
Latvijas pusē viņš šķērsoja robežu netālu no Sebežas un drīz pēc tam sastapās ar Latvijas robežsargiem, kuriem paziņoja par vēlmi lūgt politisko patvērumu.
Dzīve migrācijas centrā
Pēc aizturēšanas Davidovs tika nogādāts Daugavpils migrācijas centrā. Latvijas iestādes izvērtēja viņa lietu, jo pastāvēja bažas par iespējamiem drošības riskiem.
Pašlaik viņš gaida apelācijas sēdi par savu turpmāko statusu Latvijā.
Davidovs saka: “Es šo interviju uzskatu par savu vienīgo aizstāvēšanās līdzekli. Es neesmu upuris. Tas vienkārši tā notika. Tas ir manu kļūdu rezultāts.”
Viņš arī uzsver, ka vairs nevēlas karot vai nogalināt cilvēkus un jūtas vainīgs par savu lomu karā.
“Godīgi sakot, esmu gatavs atvainoties ukraiņiem par savu dalību.”
Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.
