“Gribēju ļaut viņam izbaudīt vēl pēdējās stundas bez kara…” Latvieši atminas dienu, kad sākās karš Ukrainā 0
2026.gada 24.februārī apritēja četri gadi kopš brīža, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Četri gadi kopš rīta, kas daudziem palicis neizdzēšamā atmiņā. Kāds vēl gulēja un pamodās no drauga zvana. Kāds jau bija ceļā uz darbu un klausījās radio, neticot dzirdētajam. Kāds Ukrainā modās no sprādzienu skaņām. Kāds Latvijā steigā rakstīja tuviniekiem: “Vai tu dzirdēji?”
Četri gadi ir pagājuši, bet atmiņas par to rītu joprojām ir dzīvas – asas, sāpīgas un neaizmirstamas. Sociālajos tīklos cilvēki dalās ar saviem stāstiem, kur viņi bija, ko juta, kam zvanīja un par ko domāja tajā dienā, kad pasaule pēkšņi mainījās.
Šie personīgie atmiņu stāsti atgādina – vārdi “ir sācies karš” nav tikai ziņu virsraksts. Tas ir mirklis, kas paliek cilvēku dzīvēs, atgādinot par trauslo robežu starp mieru un nežēlīgu agresiju. Tas ir mirklis, kas izposta cilvēku dzīves. Tas ir mirklis, kas dienu no dienas liek lūgties pēc miera pasaulē, lai Ukraina un tās iedzīvotāji spēj izturēt ļaunuma sākto karu un piedzīvot dienu, kad virs tās debesīm atkal būs klusums.
Latviešu fotogrāfe Dace Blūma sociālajā tīklā “Threads” vaicāja: “Vai Tu atceries 2022.gada 24.februāri? Ko darīji un kā juties, kad uzzināji par iebrukumu Ukrainā?
Es ļoti labi atceros to dienu. Nesekoju līdzi ziņām, tāpēc neko par to nezināju. Bet man tajā dienā bija fotosesija (atceros pat, kurai klientei). Un kad atbraucu un sāka par šo runāt, es pirmajā brīdī neuztvēru, kas notiek un ka tas ir tik nopietni. (..) Es sēdēju mašīnā, aizmugurē sēdēja bērni – meita, tolaik 2 gadi un dēls – 3 gadi… un man tecēja asaras, domājot par to, ko tas varētu nozīmēt tieši viņiem, kā tas varētu beigties. Ļoti labi atceros to tukšuma, neticības un apjukuma sajūtu…”
Arī citi latvieši labprāt padalījās savās atmiņās par dienu pirms četriem gadiem.
“Atceros. Man bija agrais rīts. Pamodos, lasīju twiteri (X) un nespēju noticēt. Gribēju modināt vīru, bet saņēmos to neizdarīt – gribēju ļaut viņam izbaudīt vēl pēdējās stundas bez kara, jo zināju, ka pamodies viņš no tā neizbēgs,” dalās Ilze.
Latviete vārdā Inese tajā dienā atradās tālu prom no mājām: “Biju Meksikā. Un tā kā izmantojām vietējās sim kartes, visi saņēmām apraides īsziņu, ka Krievija iebrukusi Ukrainā (tas joprojām šķiet pārsteidzoši ņemot vērā, ka Meksika ir drusku tālu). Jāatzīst radās neizpratne ko vispār darīt, vai lidot mājās ir droši. Tur satiktie ukraiņi visdrīzāk tur arī palika uz nenoteiktu laiku.”
Inga dalās ļoti personiskās izjūtās: “Atceros kā šodien. Vecākās meitas Diānas vārda diena. Braucu pēcpusdienā ar autobusu uz Rīgu viņu satikt kaut uz dažām minūtēm. Baidos, ka karš dažu dienu laikā atvelsies līdz Latvijai. Atdāvinu viņai sudraba ķēdīti ar kulonā iegravētu Tēvreizi. Apskauju un šķiramies. Viņa aiziet uz kora mēģinājumu, es uz autoostu.”
“Briesmīgi. 23. februārī naktī braucām mājās no Tatriem. Pie Suvalku koridora rindās pārvietojās militārā tehnika,” atminas Ieva.
“Taisījos uz darbu. Kā tagad atceros, kā biju ģērbusies. Ļoti baidījos vest dēlu uz dārziņu, likās, ka vairs neredzēšu. Aizbraucu līdz darbam, asaras, nesaprašana, smagums,” piedzīvotajās sajūtās dalās vēl kāda soctīkla lietotāja.
Ne mazums cilvēkiem panika mijās ar bailēm, asaras ar bezspēcību… Tajā dienā daudzi no mums pirmo reizi tik spēcīgi izjuta, cik trausls ir miers un cik tuvu mūsu valsts robežām var pienākt karš.
Četri gadi ir pagājuši kopš 2022. gada 24. februāra, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Taču atmiņas par to rītu joprojām dzīvo cilvēku vārdos, sajūtās un stāstos. Tās ir liecības par dienu, kad pasaule mainījās…
