Gunta Ancāne: Kad būsim gana droši, lai beigtu izdzīvot un sāktu dzīvot? 6
Autore – Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatikas klīnikas vadītāja profesore, ārste psihoterapeite Gunta Ancāne
“Mūsu gadsimta krīze” – grāmata ar šādu nosaukumu iznāca Ņujorkā 1941.gadā, un tās autors Pitirims Sorokins jau tolaik uzsvēra, cik sarežģīti ir dzīvot pārejas periodā no vienas fundamentālas sabiedrības un kultūras formas uz citu, kad tik strauji mainās vide un vispārakceptētās normas un vērtības, pie kurām katrs cilvēks ir varējis atbalstīties grūtā brīdi. Sorokins raksta, ka pāreju raksturo ekonomiskais pagrimums, demoralizācija un sociokulturālās vides sabrukums.
Pieaug brutalitāte, cietsirdība, protestēšanas un karošanas gars. Pazūd sociāla stabilitāte un vispārpieņemtas normas, kas ir viens no svarīgākajiem sociālajiem faktoriem cilvēka psihiskās veselības uzturēšanā. Sekas ir dažādas, vienas no smagākajām ir veselības traucējumi. Sabrūkot līdzšinējiem sociālajiem institūtiem un tradīcijām, cilvēki nereti jūtas vieni un izolēti, tādēļ, raksta Sorokins, ikvienai sabiedrībai jārēķinās, ka pārejas periodos pieaugs psihisko traucējumu un suicīdu (pašnāvību) skaits.
Psihiskie traucējumi šajā gadījumā nebūtu jāsaprot kā psihotiskie, kad cilvēks zaudē kontaktu ar realitāti. Biežāk šie traucējumi ir personības un adaptācijas traucējumi, akūtas stresa reakcijas u.c., ko varētu salīdzināt ar bronhītam līdzīgām izmaiņām somatisko slimību gadījumā, tātad – labas diagnostikas gadījumā,– ārstējamas. Varam tikai apbrīnot gudra cilvēka 1941. gadā rakstītā aktualitāti šodien.
Protams, šo psihisko traucējumu daudzumu sabiedrībā ir iespējams arī preventēt. Vispirms jau sniedzot atbalstu – emocionālo un arī sociālo atbalstu, kas savā būtībā ir emocionāli atbalstošs. Tomēr gan vienu, gan otru atbalstu ir jāprot gan sniegt, gan arī saņemt.
Vai izprotam emocionālā un sociālā atbalsta sniegšanas nozīmību?
Ja kāds, piemēram, saņem pabalstu tāpēc, ka ir “gudri iekārtojies” un patiesībā parazitē uz līdzcilvēku rēķina, tad sociālā pabalsta sistēma nav jēdzīga pēc savas būtības. Pabalsts pilda savu sociālo un emocionālo funkciju, ja cilvēks to saņem no sabiedrības nepieciešamības brīdī, kad nav paveicies vai – kad pietrūcis paša spēku. Šajā gadījumā pabalsts stabilizēs pašcieņu, radīs pateicības jūtas un vēlēšanos no jauna atsākt darboties savam un visas sabiedrības kopīgam labumam. Manuprāt, sociālā atbalsta sistēmas pamati mums ir izveidoti un diskusijas par tās uzlabošanu paveiks savu.
Vairāk – par problēmu, kas mums ir ar emocionālā atbalsta sniegšanu. Sākot jau ar ģimenēm un bērniem. Beidzot ar pieaugušajiem un darba vidi. Kopumā mēs reti palīdzam viens otram grūtā brīdī, iedrošinot piecelties un darboties tālāk. Vairāk vajājam, destruktīvi kritizējam. Iedrošināšanas vietā, jau ģimenē augot, bērns nereti dzird “nedari to” un “nedari tā”, nevis padomu, kā iecerēto paveikt efektīvāk. ”Tev jau nesanāks” un “ko tad tu te iedomājies” joprojām dzirdam pārāk bieži.
