Trīs stundas Zviedrijā, septiņi gadi Latvijā – vecāki par bērnu zobārstu pieejamību Latvijā 2
“Zviedrijā pēc zvana jau pēc trim stundām zobs bija salabots. Bezmaksas. Un vēl mantiņu iedeva!” — šādu ierakstu sociālajā medijā “X” publicējis kāds Latvijas tētis, kurš nolēma vairs negaidīt Latvijas rindās, bet meklēt palīdzību ārzemēs.
Viņš dalījās ar padomu: izmantot Eiropas Veselības apdrošināšanas karti (EVAK) un bērna zobārstniecības problēmu atrisināt, piemēram, Zviedrijā.
Latvijā, viņš raksta, nācies gaidīt mēnešiem. Madonā, kur dzīvo ģimene, valsts apmaksāti pakalpojumi esot praktiski nepieejami. Zviedrijā – palīdzība saņemta tajā pašā dienā, un pat EVAK karte neesot bijusi obligāta.
“Ko jūs, tas taču bērns, bērniem viss bez maksas,” esot atbildējusi zobārstniecības klīnikas administratore, kad vecāki gribējuši maksāt no savas kabatas.
Realitāte – kā nu kuram: Rīgā rindas nav, bet Madonā septiņi gadi?
Vecāku pieredze komentāros krasi atšķiras. Kamēr viens atzīst, ka viņa bērnam Rīgā zobārsta vizīte reizi gadā notiek bez problēmām — “turpat kabinetā pierakstām nākamo reizi” — citi pauž satriecošus piemērus: “Man no Stomatoloģijas institūta piedāvāja vietu pēc septiņiem gadiem!”
Kāda mamma, kurai ir trīs bērni, saka, ka nekad neesot maksājusi ne centa — tikai jāiet regulāri, nevis jāgaida līdz zobam sāp. Savukārt citiem šāda “profilaktiska greznība” neesot iespējama, īpaši reģionos, kur tuvākā klīnika atrodas desmitiem kilometru attālumā un valsts apmaksātas vietas pieejamas retāk nekā loterijas laimesti.
Ceļš uz Zviedriju – risinājums vai izmisums?
Protams, ne visiem ceļojums uz Zviedriju ir pa kabatai. Kāds komentētājs arī norāda: “Bet tas vairs nav bez maksas, ja jātiek līdz Zviedrijai.” Un tomēr, daudzi vecāki atzīst – neraugoties uz ceļa izmaksām, ārzemju klīnika izklausās pēc glābšanas riņķa. Jo īpaši situācijā, kur Latvijā steidzama palīdzība bērniem ir vai nu nepieejama, vai nepieklājīgi dārga.
“Latvijā zobārstniecība nu jau kļuvusi par luksusa pakalpojumu,” raksta kāda māte. Akūtos gadījumos – svētdienās, naktīs – pieejamas vien dažas klīnikas, kur cenas mērāmas desmitos vai pat simtos eiro.
Studentiem nav izredžu, un trūcīgajiem arī nē
Līdz ar bērniem, komentāros tiek pieminēta vēl viena neaizsargāta grupa – studenti. “Kā lai 18–22 gadīgs budžeta students samaksā par zobārstu? Atbalsta nav, un zobārsti, protams, ir tikai maksas,” raksta kāda sieviete.
Tāpat trūcīgajām ģimenēm vai daudzbērnu vecākiem valsts atbalsts ir tik simbolisks, ka reālajā dzīvē bieži vien nav sajūtams vispār. Un, ja profilaksei neatliek laika vai naudas, tad problēmas ātri kļūst akūtas – ar tām tad jāmēģina tikt galā, kā nu kurš prot.
Zobs kā sociālās nevienlīdzības mēraukla
Zobārstniecība Latvijā jau kādu laiku kalpo par spoguli plašākai problēmai – nevienlīdzīgai veselības aprūpei. Pieeja pakalpojumiem atkarīga no tā, kur dzīvo, cik daudz pelni, vai esi informēts un proaktīvs. Rīgā – sistēma funkcionē. Madonā – gadiem ilga gaidīšana. Studentiem – nekā. Trūcīgajiem – pašiem jāmeklē risinājums.
Un tikmēr kāds Latvijas bērns sēž Zviedrijas zobārsta krēslā, kur viņam bez maksas salabo zobu, iedod mantiņu un pasaka: “Bērniem taču viss pienākas.”
Par cik neviens Latvijā netaisās risināt bērnu bezmaksas zobārstniecības problēmu, atklāšu kā jūs to varat tomēr iegūt.
Brauciet uz citu Eiropas valsti un izmantojat evak karti. Madonā mēnešiem jāgaida, Zviedrijā 3 stundas pēc zvana zobs bija salabots. Bezmaksas.— Girts Trekters (@GirtsTrekters) July 25, 2025
