“Domāju, ka ciešu no menopauzes… Bet patiesībā man bija smadzeņu audzējs, kuru nevar izoperēt” 0
Kad britu sieviete Eiprila Teita pēkšņi sāka aizmirst vārdus, kļuva apjukusi un nespēja koncentrēties, viņa bija pārliecināta, ka tas noteikti ir menopauzes sākums, stāstā dalās dailymail.com.
Prāta migla, nogurums, aizmiršana – viss, ko raksturo veselības portāli un ārsti kā hormonālo pārmaiņu ietekmi sievietes dzīvē. Taču patiesība bija šokējošāka nekā jebkad iedomājusies: viņai galvā bija neoperējams smadzeņu audzējs.
Sākumā Eiprila vienkārši nespēja atcerēties lietas, ko pirms tam zinājusi uzreiz, piemēram, savas meitas vārdu. Viņa bija viena bērna māte, audzinot pusaudzi, un kā daudzas sievietes viņa mēģināja izskaidrot simptomus ar dabisku novecošanu un hormonālām izmaiņām.
Taču iekšēji viņu māca nemiers: “Tas vienkārši nešķita pareizi.”
Viņa tomēr izlēma doties pie ārsta, un tas izrādījās dzīvību glābjošs lēmums. Magnētiskās rezonanses izmeklējums atklāja — Eiprilas smadzenēs atrodas posterior falcine meningioma — audzējs, kas iesakņojies dziļi smadzeņu zonā, kas atbild par koordināciju, līdzsvaru un dzīvībai būtiskām funkcijām. Operācija? Nav iespējama.
Ārsts viņai teica, ka šādu audzēju viņš redzējis tikai vienreiz mūžā. Eiprilas pasaule sabruka.
“Tajā brīdī es domāju tikai par vienu, ka es nevarēšu būt blakus savai meitai. Es nevaru viņu pamest,” viņa stāsta.
No šī brīža viņas dzīve pārvērtās par cīņu starp cerību un bailēm. Uzsāka t.s. “watch and wait” taktiku — regulārus izmeklējumus, lai uzraudzītu audzēja augšanu. Gadu garumā tas šķita stabils. Bet 2022. gadā audzējs sāka atkal augt.
Sekoja ikdienas radiācijas terapija. Katra procedūra nozīmēja stundu, guļot zem aparāta ar stingri piestiprinātu masku uz sejas, lai galva nekustētos ne par milimetru.
“Tas bija klaustrofobisks murgs,” viņa atzīst. “Es vienkārši klausījos mūziku un mēģināju nepazaudēt prātu.”
Un tomēr, terapija nostrādāja. Audzējs pārstāja augt. Eiprila atzīst, ka dzīve pēc diagnozes nekad vairs nav tāda pati, taču viņa mācās dzīvot no jauna.
Ir atgriezusies darbā, piedalījusies labdarības skrējienā un palīdz vāk līdzekļus smadzeņu audzēju izpētei. Viņa arī atklāj, cik šokējoši maz līdzekļu tiek novirzīts šīs slimības izpētei, salīdzinot ar daudzām citām diagnozēm.
Eiprilas stāsts ir brīdinājums katrai sievietei: ja izjūti pēkšņus, neizskaidrojamus simptomus, neatmet ar roku, nepasaki “tas noteikti ir stress vai hormoni”. Jo, kā viņas pieredze rāda, zem ikdienišķiem simptomiem var slēpties dzīvību apdraudoša slimība.
“Es joprojām dzīvoju ar domu, ka manā galvā ir audzējs. Bet es dzīvoju,” saka Eiprila. “Un es mīlu, es skrienu, es audzinu savu meitu. Es esmu šeit.”
