Īpašs suns īpašam bērnam: Elīna un Korijs 0
Elīna ir mācīties kāra, dzīvespriecīga 17 gadus veca meitene no Liepupes, kas labprāt laiku pavada kopā ar klasesbiedriem. Viņa no sirds aizraujas ar mūziku, sapņo par piedalīšanos simtgades Dziesmu svētkos, mācās spēlēt klavieres un dzied. Nākotnē viņa labprāt apgūtu tulkotājas profesiju, jo viņai labi padodas valodas. Tomēr visas šīs citiem pašsaprotamās vēlmes Elīna un viņas vecāki sasnieguši ar smagu darbu. Kad Elīna piedzima, ārsti konstatēja miesas bojājumu muguras lejasdaļā, tomēr diagnoze – spina bifida jeb mugurkaula trūce tika uzstādīta nedaudz par vēlu. Šādos gadījumos operāciju svarīgi veikt jau pirmo 48 stundu laikā. Taču Elīna piedzima slimnīcā Limbažos, tad tika vesta uz Valmieru un tikai tad uz Rīgu.
Neatlaidīgā ikdienas cīņa ar slimību
Spina bifida ir saslimšana, kas mēdz sev līdzi nest vēl daudz citu veselības problēmu. Elīnai ir iegurņu orgānu traucējumi, nejutīgas kāju pēdas, vēlāk tika atklāta arī epilepsija. Pēdējo divu gadu laikā tā gan atkāpusies, un ģimene ļoti cer, ka arī vairs neatgriezīsies. Meitenei savos 17 gados aiz muguras jau daudzas operācijas. Mamma Sanita saka, ka meitai ir ļoti paveicies: ortozes, kas palīdz kājas noturēt pareizā leņķī, viņai nepieciešamas tikai līdz ceļiem, līdz ar to viņa kaut nelielos attālumos, bet var pārvietoties arī pašas spēkiem, ne tikai ratiņkrēslā. Lai staigātu, Elīnai savs ķermenis nemitīgi jāuztur formā, jāvingrina, jāveic fizioterapija un regulāri jāapmeklē dažādas citas rehabilitācijas procedūras.
Mamma Sanita oficiāli ir arī meitas asistente un par Elīnu rūpējas visas dienas garumā: kopā dodas uz skolu, palīdz nokļūt no vienas klases telpas uz otru, vairākas reizes nedēļā ved uz fizioterapiju un masāžu. „Labi, ka valsts pirms pāris gadiem attapās, ka arī vecāki var būt asistenti,” saka Elīnas mamma, atzīstot, ka asistenta alga no valsts ģimenei ir liels atspaids. Pusaudzes vecumā Elīnai arvien svarīgāka kļūst iespēja būt patstāvīgai, taču patlaban tas nav viegls uzdevums. Tāpēc vēl jo lielākas cerības gan Elīna, gan viņas ģimene saista, kā paši saka, ar jauno ģimenes locekli Koriju.
Elīnas četrkājainais draugs
Korijs ir dauzonīgs zelta retrīvera kucēns, kas dzīvo kopā ar Elīnu un viņas vecākiem un mācās, lai ar laiku kļūtu par Elīnas suni-asistentu. Korijs Elīnas ģimenē šoruden nonāca ar labdarības organizācijas „BlueOrange Charity” finansiālu atbalstu projekta „Draugs īpašam bērnam” ietvaros. Šī projekta ietvaros pieciem Latvijas bērniem ar īpašām vajadzībām par saziedoto naudu tiek sagatavoti suņi-pavadoņi un suņi-asistenti. Bērnu diagnozes un veselības stāvokļi ir ļoti dažādi, tāpēc šim uzdevumam piemērotus kucēnus, kas jau no mazotnes parādījuši tieši konkrētajam bērnam piemērotas rakstura īpašības, palīdz atrast piesaistīti eksperti. Suņi bērnu ģimenēs nonāk kā kucēni, tāpēc sarašana notiek pamazām un ļauj nodibināt arī īpaši dziļu psiholoģisko saikni starp bērnu un viņa topošo asistentu.
Saskaņā ar audzētavas noteikumiem suņukam bija jādod vārds, kas sāktos ar burtu K vai C. Asprātīgo un enerģisko vārdu Korijs, kas ir saīsinājums no Koriandrs, pēc pamatīgām pārdomām izdomāja pati Elīna. Pirmais laiks ir izaicinājumu pilns – kucēns ir bezgala mīļš, tā vien gribas to lolot un lutināt, taču nākotnē Koriju sagaida atbildīgie suņa-asistenta pienākumi, tāpēc ir svarīga paklausība un regulāri treniņi gan kopā ar kinoloģi Ingu Zemīti, gan pašiem individuāli. Būtiski, lai par Korija autoritāti kļūst pati Elīna, un viņa savus pienākumus uztver ar lielu atbildību. Kā stāsta kinoloģe, Korijam uzdotie mājasdarbi tiek izpildīti par visiem 100 procentiem. Pateicoties BlueOrange Charity atbalstam un kinoloģes uzņēmībai, iknedēļas nodarbības notiek Liepupē, Elīnas mājās un vidē, kurā ikdienā meitene dzīvo un pārvietojas.
Lai tiktu izvēlēts par Elīnas suni, Korijs izgājis virkni pārbaužu un testu. Starp visām talantīgo vecāku atvasēm tieši viņš tika izvēlēts kā Elīnai un viņas veselības stāvoklim atbilstošākais. Jau no pirmajiem dzīves mēnešiem ir skaidrs, ka Korijs ir uz cilvēku orientēts un labprāt atrodas sabiedrībā. Neskatoties uz kucēna vecumam pierasto dauzonīgumu, raksturs viņam ir diezgan mierīgs un pacietīgs, nebaidās no trokšņiem. Ģimene un kinoloģe Inga cer, ka Korijs pēc skološanās pavadīs Elīnu visās viņas ikdienas gaitās. Šobrīd Korija galvenais uzdevums – sniegt pozitīvas emocijas un būt par uzticamu Elīnas draugu, taču nākotnē viņu varētu iesaistīt fizioterapijā, fiziskās aktivitātēs, suns varētu palīdzēt Elīnai pārvietoties skolā vai citās publiskās vietās, pienest priekšmetus, ieslēgt gaismu un veikt citus uzdevumus, kas atvieglotu meitenes ikdienu.
Dalīties ar savu pieredzi un priecāties par katru sasniegumu
Elīnas ikdiena nav viegla – laiku aizpilda ne vien skolas gaitas un parastās pusaudžu problēmas, bet arī regulāri ārstu apmeklējumi un dažādas rehabilitācijas nodarbības. Elīna kopā ar visu ģimeni dzied vietējā korī „Pernigele” un apmeklē mūzikas skolu. Viņa pabeigusi flautas klasi un patlaban trešo gadu apgūst klavierspēli. Elīnai paveicies: neskatoties uz nopietnajām veselības problēmām un daudzajiem izaicinājumiem, vecāki nodrošinājuši iespēju viņai mācīties parastā skolā. Patiesībā, divās skolās – Salacgrīvas un Liepupes vidusskolā. Tālāko ceļu uz Salacgrīvu Elīna ar mammu mēro 3 reizes nedēļā, pārējā laikā apmeklē stundas Liepupes vidusskolā, lielāko daļu mācību priekšmetu apgūstot mājmācībā – individuālās nodarbībās skolas telpās. Elīna apgūst vispārizglītojošās skolas programmu, taču, ņemot vērā veselības stāvokli, dara to sev piemērotā tempā. Kā saka mamma Sanita, Elīnai radīts pašai savs mācību modelis. Tas bija liels izaicinājums: lai gan vārdos tiek atbalstīta iekļaujošā izglītība, realitātē skolas šādus bērnus bieži vien pieņemt nevēlas. Elīnas ģimene ir ļoti pateicīga skolas vadībai un pašvaldībai par pretimnākšanu un uzskata, ka šis ir pozitīvs piemērs arī citām valsts skolām.
Elīnas mamma Sanita labprāt ar savu pieredzi dalās arī ar citām ģimenēm, kurās pasaulē nākuši bērniņi ar diagnozi spina bifida. „Tagad mums ir biedrība, internets. Vecāki labprāt dalās ar informāciju par šo saslimšanu un savu ikdienu. Tas palīdz gan uzzināt par valsts sniegtajām iespējām, gan vienam otru atbalstīt. Diemžēl, no valsts puses trūkst sistēmas – vadlīniju, kā vecākiem rīkoties, kur vērsties, kādus speciālistus apmeklēt, ja bērniņš piedzimis ar kādu smagu diagnozi. Kad Elīna piedzima, atceros, ka mana pasaule sabruka. Lielākā daļa ārstu teica, ka viņa nekad nestaigās un būs garīgi atpalikusi. Par laimi, bija arī tādi, kas iedrošināja,” viņa saka.
Skola ir arī iespēja Elīnai socializēties ar vienaudžiem. Mamma cer, ka Korijs, ar laiku pārņemot daļu asistenta pienākumu, piemēram, skolā starp stundām varētu palīdzēt nokļūt no vienas klases telpas uz citu. Lielāka patstāvība ar Koriju kā asistentu ļautu Elīnai organiskāk iekļauties vienaudžu pulkā, – būt vairāk tādai pašai kā citi. „Mēs esam ļoti pateicīgi, ka tik daudzi cilvēki iesaistījušies un palīdz Elīnas attīstībā. Arī tad, kad Elīnai bija nepieciešamas operācijas, dārgās ortozes. Šādiem bērniem ir jābūt starp citiem cilvēkiem, jāmācās kopā ar fiziski veseliem bērniem, – kā gan citādi sabiedrība kļūs pieņemoša un iekļaujoša,” saka Elīnas mamma.
