“Ir svarīgi nonākt dzīves situācijā, kurā esam aukstā kāpņu telpā.” Stiprais Solvitas Kabakovas stāsts par to, kā sasniegt mērķus
0
Jau šonedēļ – 16.maijā – Ķīpsalas izstāžu centrā norisināsies forums “LĪDERE 2025”, uz kuru biļetes gan jau kādu laiku ir izpārdotas, taču vēl varat ieplānot šī iedvesmojošā pasākuma baudīšanu tiešsaistē. Burtiski mirkli pirms lielā notikuma uz sarunu aicinājām foruma dibinātāju un dvēseli – Solvitu Kabakovu. Ik gadu viņa forumā pulcē harismātiskas dāmas, kas spēj iedvesmot ar savu klātbūtni, taču arī pati Solvita ar savu stāstu un pieeju arī ir iedvesmas avots daudziem, tāpēc ieskatījāmies nedaudz ciešāk viņas pieredzē un dzīves atziņās.
Meitenēm dzīves stāstu vajag ar zvaigznēm sākt
Tā ir Solvitas cieša pārliecība. Bērnībai ir milzīga loma tajā, kā tālāk veidojas dzīve. Patiesībā šie vārdi “Meitenēm dzīves stāstu vajag ar zvaigznēm sākt” būs arī uz Solvitas topošās grāmatas vāka. Un tieši tā – ar zvaigznēm – sākusies viņas pašas dzīve.
“Es izaugu saules apspīdētā ģimenē – man bija ļoti skaista un laimīga bērnība. Mamma un tētis mani ļoti mīlēja un man ticēja no pirmās dienas. Viņi stipri mīlēja arī viens otru, no kurienes veidojās mana sajūta par ideālo ģimeni un attiecībām. Ģimenē esam 3 bērni, vecāki ir mūsu kodols, ap kuru mēs kā satelīti riņķojām. Viņi ir saule un gaisma, kurā sildījāmies. Pat pēc 40 gadiem laulībā starp viņiem joprojām ir dzirksts, kaislība, liela mīlestība un cieņa vienam pret otru,” Solvita ieskicē savu bērnību.
Tieši mīlestība ir labākā ceļa maize, ko jebkurš vecāks saviem bērniem var iedot tālākajai dzīvei. Dzīvē neizdosies izvairīties no tumsas un negācijām, taču vecāku līdzi iedotā mīlestība būs kā bāka, kura vienmēr rādīs gaismu pareizajos virzienos.
Skolā Solvita bija teicamniece, kurai padevās visi mācību priekšmeti, līdz ar to izvēlēties tālāko dzīves virzienu bija grūti – katra priekšmeta skolotājs esot bijis pārliecināts, ka tieši viņa mācību priekšmetu Solvita izvēlēsies kā nākamo studiju virzienu. Izvēle kritusi par labu politikas un starptautiskās diplomātijas studijām – sākumā Latvijā, pēc tam Zviedrijā.
Paspēt visu – tas tikai sākumā šķiet pareizi
“Mana karjera sākās ziņu aģentūrā “LETA”, kur sākotnēji biju klientu piesaistes speciāliste, bet vēlāk jau lielo klientu vadītāja, pēc tam arī atsevišķa meitas uzņēmuma vadītāja. Nostrādāju tur ļoti ilgi, strauji kāpjot pa karjeras kāpnēm,” karjeras stāsta oficiālo pusi stāsta Solvita.
Taču “aizkadrā” patiesībā notika viņas īstākā dzīve – piedzima abi vecākie bērni. Un tas sakrita ar laiku, kad karjeras uzrāviens bija viena no dzīves prioritātēm: “Šajā posmā es biju ļoti ambicioza sieviete – vadīju uzņēmumu, ko man piedāvāja darīt, esot grūtniecības septītajā mēnesī. Tas bija neprāts gan no manas, gan īpašnieku puses. Ar 2 gadu starpību piedzima mani bērni, tas notika kaut kur paralēli straujajai karjeras attīstībai.
Es neredzēju, kā viņi pieauga, es neredzēju viņu pirmos soļus un nedzirdēju pirmos vārdus, taču tobrīd man šķita, ka viss notiek pareizi, es varu paspēt visu.”
Vienlaikus gan Solvita bija ļoti priekšzīmīga māte – divas reizes dienā skrējusi mājās, lai bērnus pabarotu ar krūti. Blakus kabinetam bijusi iekārtota telpa, kur viņa starplaikos atslaukusi pienu un likusi saldētavā, lai bērni saņemtu labāko.
“Atceros neskaitāmas reizes, kad bija kādi sarežģījumi darbā vai ieilgušas prezentācijas, bet man krūtis “plīsa” pušu, jo bija sariesies piens. Pie pirmās izdevības lecu mašīnā un skrēju barot bērnu. Un bija tik daudz situāciju, kurās es jutu lielu gandarījumu, būdama pārliecināta, ka viss notiek pareizi, ka esmu absolūti neaizstājama savā vietā.”
Solvita bijusi īsta multitāskinga čempione. Savienota ģimene, karjera, arī mācības, dzīvojot īstā vāveres sitenī. Taču neesot sapratusi, ka sapulce varētu būt svarīgāka par mātes mīlestību, kas bērnam šajā dzīves posmā ir absolūti nepieciešama…
Kad dzīve piespiež paņemt pauzi, patiešām ir jāpaņem pauze
Taču katra skrējēja karjerā pienāk brīdis, kad ir kritiens, kad pēc triumfa ir lūzums, kad nāk apziņa, ka savā straujajā dzīves tempā esi izdedzis. Tā turpināt vairs nevar.
“Es burtiski pāris dienu laikā sapratu, ka nevaru tā turpināt, ka man tas ir jāpārrauj un vienā mirklī jāaiziet no darba. Tas bija šoks un vilšanās man pašai – es šajos gados darbā biju ielikusi tik daudz enerģijas, bet vienā brīdī tas viss beidzas, un nemaz tik vajadzīga un neaizstājama es visiem neesmu. Es tur vairs neesmu, bet dzīve jau turpina griezties, cilvēki smaida un iet uz darbu, tikai es pēkšņi esmu izmesta ārā no sava virpuļa un nesaprotu, ko tālāk darīt ar savu dzīvi.”
Tas bijis īstais mirklis, lai pārvērtētu svarīgāko, lai noliktu malā lieko un saprastu, ko patiešām dzīvē gribas darīt, jo ceļi jau vienmēr ir vairāki. Kad pienāk tādas dzīves diktētas pauzes, ir svarīgi tās tiešām pieņemt, lai pabūtu ar sevi, pirms tiek pieņemts nākamais lēmums.
“Tajā brīdī es atcerējos sevi kā mazu meiteni, kurai likās, ka viss ir iespējams un debesis ir bez limita. Tu vari darīt jebko, ko vien vēlies. Jautājums bija tikai, ko es vēlos.”
Sievietes ir karalienes, kurām jāspēj savās galvās redzēt kroņus
Savā pauzes laikā Solvita domājusi, cik ļoti gribētos radīt platformu, kurā katra sieviete var ieraudzīt savas superspējas, kurā viena ar otru var dalīties ar saviem stāstiem un gudrībām, kā tikt galā ar grūtībām. Vajag vietu, kur atgūt spēku doties tālāk savā sapņu ceļojumā. Vajag vietu, kurā katra top par dārgakmeni un karalieni, kura spēj savā galvā ieraudzīt kroni.
“Tajā mirklī dzima ideja, ka es varētu organizēt kopā sanākšanu sievietēm, kas varētu būt kā liels forums. Jo tajā saliktos kopā viss, ko es iepriekš esmu iemācījusies, organizējot dažādus pasākumus. Man bija iespēja kaut ko sākt no jauna, un es to izmantoju. Es gribēju kaut ko tādu, kur man pašai acis mirdz, kas pašai ir svarīgi. Rakstīju un lapas dažādas domas un tapa ideja par pasākumu sievietēm, kas mūs visas spārnotu, ļautu sapņot plašāk un drošāk. Tā tapa foruma “Līdere” ideja.”
Uzliec spārnus un ej sava mērķa virzienā!
“Paralēli tam man bija vēl viens liels un skaists sapnis – par trešo bērniņu, jo es gribēju beidzot izbaudīt, kā ir būt stāvoklī un audzināt bērnu. Tas nebija tik vienkārši, kā sākotnēji šķita, lai tiktu pie bērniņa, bija vajadzīgs laiks, jo man tomēr jau bija 40 gadi. Kāds teica, ka varbūt esmu par vecu, kādam bija vēl kas cits prātā, bet svarīgs ir tikai tas, ko gribam mēs pašas. Uzliec spārnus un ej sava mērķa virzienā! Man reizē bija divi ārkārtīgi svarīgi sapņi – organizēt forumu un kļūt par mammu trešajam bērniņam.”
Pamazām sākusies gatavošanās pirmajam forumam: “Bija gatava programma, nolikts datums jūnija sākumā, un es intensīvi pie tā visa strādāju. Tieši tajā brīdī saņēmu ziņu, ka esmu stāvoklī. Un pirmajā vizītē pie ārsta uzzināju, ka bērniņam jādzimst jūnija sākumā. Atnācu mājās, stāstīju to vīram, zvanīju mammai, viņi abi vienā balsī teica, ka esmu nenormāla un nesaprotu, ko daru. Kā es varu rīkot forumu dienās, kad jādzimst manam bērnam? Pateicu, ka pārlikšu foruma datumu pāris nedēļas atpakaļ – uz 18.maiju, un visu izdarīšu.”
Tā ir mācība par to, ka, darot kaut ko, kas pašam ir svarīgs un sagādā prieku, viss izdodas un zvaigznes sastājas pareizi. Labās pasākuma rīkošanas emocijas izdalījušas laimes hormonu, kas devis spēku paveikt nepieciešamo un arī gaidāmo mazuli piepildījis ar labu dzīves pamatu.
“Būšana stāvoklī sievietē vispār atver visas čakras, tā ir cita enerģija un spēks. Es zināju, ka visu izdarīšu – jā, es esmu stāvoklī, jā, man būs forums, bet es lekšu visā iekšā, pat neatskatoties atpakaļ. Vienlaikus sev biju arī definējusi, ka ģimene un bērni būs mana prioritāte. Es veltīšu daudz laika forumam, bet tas neietekmēs to enerģiju, ko es veltīšu savam galvenajam mērķim – mazulītim.”
Un tā 2018. gada 18. maijā notika pirmais forums “Līdere”. Pēc divām nedēļām – 31.maijā – piedzima Solvitas meitiņa. Forumā uz skatuves tā organizētāja kāpa ar lielu vēderu, sakot savu uzrunu, kas pašai lika justies laimīgai. Viss izdevās! Un sievietes zālē arī paņēma sev šo vēsti – ja var Solvita, var arī citas.
“Ir ārkārtīgi svarīgi reizi pa reizei nonākt dzīves situācijā, kurā esam aukstā kāpņu telpā. Mūs izmet ārā no silta dīvāna un noliek situācijā, kurā ir jāmeklē jaunas durvis un jaunas iespējas. Tikai tad pa īstam novērtējam, cik labi ir būt siltā dīvānā. Reizēm gadās, ka pa ceļam ir jāatver vairākas durvis, kas patiesībā nav īstās, taču ir jāturpina meklēt, jo noteikti būt vieta, kur patiesi gribas nonākt.”
