Juris Bojārs: Nevajag baidīties, neesam nekādi mazi puikas 0
“Jāuzslavē juristi, ka beidzot tas darbiņš ir sākts un daudz kas ir paveikts. Diemžēl pagaidām tas ir pārsvarā uzrakstīts tautai nesaprotamā juridiskā leksikā un juceklīgi,” tā savu kolēģu nesen publiskoto atzinumu par Satversmes kodola principiem, kurus ieteikts atspoguļot īpašā preambulā, vērtē profesors Juris Bojārs. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Runas par to, ka kaut kas jādara, lai Satversmē nostiprinātu un aizsargātu valsts pamatus, atskanēja pēc februāra referenduma…
– Tas kā krievu teicienā – kamēr pērkons nenorībēs, pops nepārkrustīsies…
– Tomēr rodas jautājums – kāpēc ir vajadzīgs īpašs ieraksts preambulā? Kāpēc to nevar ierakstīt Satver- smes pantos? Vai tā nav kāda viltība?
– Starptautiskajās tiesībās preambula nav tiesību norma, bet preambulā ir uzrādīts, piemēram, konvencijas vai līguma mērķis. Ja mērķi ir noteikti, tad tos nevar graut. Un tas attiecas arī uz Satversmi.
Es piekrītu, ka, apspriežot šos jautājumus, vienmēr ir jūtama tāda kā nedrošība, bijība, laipošana. Latvijas valsts turpina uzvesties kā tipiska “mīkstā valsts”, kas nepārtraukti baidās no kādas iespējamās reakcijas. Ja mēs ierakstīsim šādi, tas varbūt nepatiks lielajam kaimiņam austrumos, bet, ja šādi – varbūt iebildīs rietumu kaimiņš vai vēl kāds no aizokeāna. Šī pieeja būtu jāatmet, mēs taču neesam nekādi puņķaini puikas, kurus visi var raustīt. Latvieši kā tauta var vienoties par mērķiem, kas tai svarīgi, un šajā gadījumā tie ir Satversmes grozījumi. Manuprāt, tekstam jābūt pēc iespējas skaidrākam – ir jāsvītro visi svešvārdi un visi liekie vārdi, bez kuriem var iztikt. Jāraksta tā kā Konversācijas vārdnīcā, kur katrs vārds ir neatņemams. Ja sāksim lietot specifiskus juridiskus terminus, kādi lielā daudzumā lasāmi Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas atzinumā, tad 99% no tautas to nesapratīs. Visi nav juristi, taču Satversmei jābūt tādai, lai tā būtu saprotama visiem.
Tas ir princips. Piemēram, šobrīd Eiropā tiek izstrādāts Eiropas kontrakta tiesību atsauču ietvars, ar domu, ka nākotnē tas varētu pārtapt par Eiropas Kontraktu kodeksu, uz kura bāzes tiktu būvēta Eiropas federācija.
Tas vairāk ir biznesa pasūtījums, kuru mēģina izpildīt eirobirokrāti, lai gan eiropieši pārsvarā federāciju negrib, īpaši jau angļi, kas tādā gadījumā nekavējoties pamestu šo savienību. Taču Eiropas juristi ir atzinuši, ka šis kodekss būtu jāraksta viegli saprotamā valodā, citādi zūd šā dokumenta jēga. Un šis princips attiecināms arī uz Satversmi.
Konstitucionālā komisija pilnīgi pareizi secinājusi, ka Latvijas valsts ir nacionāla valsts, kuru izveidoja un nosargāja latviešu nācija.
– Nevaru atrast, ka starp Latvijas neatkarības proklamētājiem 1918. gada 18. novembrī būtu bijuši citu tautību pārstāvji, lai gan dažreiz stāsta, ka Latvija vēsturiski esot multikulturāla valsts. Kam tad vēl, izņemot latviešus, Latvijas valsts bija vajadzīga?
– Nebija, nebija… Es to jau agrāk esmu rakstījis. Un pēc valsts nodibināšanas vēlāk vēl bija jāizcīna brīvības cīņas un starptautiskā atzīšana. Arī tas ir latviešu nopelns, lai gan brīvības cīņās esot piedalījušies arī daži ebreji.
– Bet vai mūs spēj nomierināt tas, ka preambulā tiks ierakstīti daži skaisti vārdi? Preambula ir vairāk deklaratīva, kamēr pants ir obligāts…
– Ir teiciens – ja dara, tad dara. Manuprāt, šos principus tiešām labāk bija ielikt pantos. Ja negrib mainīt pantu numerāciju, tad pantus var sadalīt daļās. Satversme pēc neatkarības atjaunošanas ir vairākkārt “lāpīta”, papildināta. Tad kāpēc to nevar izdarīt tagad? Vislabāk, protams, būtu to ierakstīt pirmajos četros pantos, nekāds “svētums” ar to nebūtu sabojāts. Nevajag būt tik briesmīgi bailīgiem! Pie mums jau visādi brīnumi notiek. Kā var būt, ka nepilsoņi var Latvijā iniciēt politiskos procesus? Tas ir pilnīgi absurdi.
– To mēs jums kā juristam varētu jautāt…
– Nē, tas jājautā Saeimai… Manuprāt, to jau sen vajadzēja novērst. Es jau esmu rakstījis, ka Satver-smes pirmo pantu vajadzētu papildināt ar šādu tekstu: “Latvija ir latviešu tautas demokrātiskas pašnoteikšanās un brīvības cīņu rezultātā vienīgi latviešu un līvu senajā vēsturiskajā teritorijā izveidota latviešu nacionālā valsts.
Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur četru gadu tūkstošu laikā no baltu ciltīm izveidojusies latviešu tauta, kur tā var brīvi kopt savu nacionālo valstiskumu, savu valodu, seno un savdabīgo nacionālo kultūru.” Kā arī noteikt, ka Latvijas tautu veido Latvijas pilsoņi, kuriem vienīgiem ir tiesības noteikt un īstenot Latvijas valsts politiku.
Preambulā var ielikt mērķus un atsevišķus principus, bet svarīgākajiem principiem vajadzētu būt pantos.
M. Antonevičs: – Lai mainītu pirmos četrus Sa-tversmes pantus, ir jārīko referendums un par izmaiņām jānobalso vismaz pusei no visiem Latvijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem, tas ir, vairāk nekā 750 tūkstošiem pilsoņu. Esot šaubas, vai tik liels pilsoņu skaits tiešām atnāks un nobalsos.
– Varētu rasties grūtības, jo daudzi Latvijas pilsoņi ir devušies uz ārzemēm. Reālo balsstiesīgo skaitu neviens pat nevar pateikt. Taču iepriekš Satversme ir grozīta bez referenduma. Minētos principus var iekļaut arī citos pantos. Saeimai tas jādara, kamēr mums vēl ir vairākums. Nevar zināt, kā būs vēlāk…
– Tiešām uzskatāt, ka šis vairākums ir tik drošs?
– Jūs jau redzat, kas notiek pirms vēlēšanām, parādās visādas “brīnumpartijas”. Kāpēc gan nevarētu parādīties jauna – “Sudraba partija”? Viss uz to norāda….
V. Krustiņš: – Liberāļi jau teic, ka tautas griba vienalga ir augstāka un nekādi Satversmes ierobežojumi nedrīkst traucēt tās izpausmi. Pat “atcelt” Latvijas valsti, padarot to par guberņu vai štatu.
– Tā nedrīkst notikt. Arī Levita kunga vadītā komisija pilnīgi pareizi ir atzinusi, ka no Satversmes tautai izriet pienākums uzturēt nacionālu valsti un arī valsts dibinātāju pēctečiem nav tiesību no tās atteikties. Šajā atzinumā ir pareizas idejas, tikai tās vajag noformulēt skaidrā, saprotamā latviešu valodā. Patiesībā komisijai vajadzēja iet tālāk un piedāvāt savu formulējumu, nevis tikai akadēmisku atzinumu. Tomēr es vēlreiz gribu uzslavēt, ka arī paveiktais darbs kopumā ir labs.
M. Antonevičs: – Kuram šis darbs būtu jāturpina?
– Saeimai. Juridiskajai komisijai.
V. Krustiņš: – Kāda šobrīd ir mūsu intelektuālo aprindu ietekme uz politiskajiem procesiem? Neapvainojieties, profesor, bet šķiet, ka jūs uz augstām konsultācijām neaicina.
– Vispirms jāuzdod jautājums par šo aprindu kvalitāti. Palūdziet, lai tie jaunie profesori uzliek galdā savas grāmatas, un tad varēs viņus novērtēt.
Pļāpātāju un sevis slavinātāju ir diezgan, bet daudzmaz ticēt var tikai tam, kas uzlikts uz papīra. Mani uztrauc, ka šos jaunos cilvēkus bieži interesē ne tik daudz zinātniskie sasniegumi, cik materiālā labklājība – savrupmājas, automašīnas. Bet zinātnē ir līdzīgi kā mākslā – tai ir pilnībā jāatdodas. Citam laika neatliek. Nevar vienlaikus sniegt dārgus juridiskus pakalpojumus un darboties zinātnē.
– Izglītības ministrs Roberts Ķīlis ir ierunājies par augstākās izglītības reformēšanu. Piemēram, uzņēmējdarbībā vien esot pusotra simta studiju programmu. Kā tām visām tiek piemeklēti mācībspēki?
– Latvijā ir daudz šādu privāto “universitāšu”, kur atbrauc dāmītes rozā krāsas mersedesos un ūdeļādas kažokos, viņām ieliek atzīmi, lai tikai samaksā. Patiesībā tie ir nožēlojami kursiņi, nevis augstskolas. Profesorus jau tur ievilina – ieraksta programmas komisijā, palūdz nolasīt ievadlekciju, bet tālāk kursu pasniedz kāds maģistrs. Labākajā gadījumā… Man savulaik jau beļģu profesors, kurš izvērtēja manu agrāko LU Starptautisko attiecību institūtu, teica – Latvijā ir par daudz augstskolu, tas tirgus nav tik liels. Bet tolaik jau to vēl nebija tik daudz kā tagad. Pie tā vainīga Izglītības ministrija, un, ja Ķīļa kungs ir sācis cīņu, lai viņam veicas!
Tomēr ir jautājumi, pret kuriem jāizturas piesardzīgi. Manuprāt, ļoti laba ideja ir Eiropas Savienības stipendija doktorantūras studijām – ap 800 latu mēnesī. Tas deva milzīgu grūdienu doktora grāda iegūšanai. Tagad tam grib pielikt punktu. Neprāts! Ja nebūs šā finansējuma, spējīgie juristi aizies strādāt uz advokatūru un pametīs doktorantūru. Tas ir nazis pie rīkles Latvijas zinātnei!
Tāpat riskanta ir it kā Ķīļa ideja, ka Latvijas augstskolās vispār nav vajadzīgas budžeta vietas. Tas ir kategoriski nepieļaujami. Tad jau visi ies studēt tikai juridiskajās, politikas zinībās, varbūt vēl biznesu, bet ne jau eksaktajās zinātnēs, kas Latvijai visvairāk būtu vajadzīgas. Tieši šīs zinātnes rada taustāmo produktu.
M. Antonevičs: – Tiešām juristu mums pietiek? Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers nupat paziņojis, ka Policijas akdēmijas slēgšana bijusi kļūda. Trūkstot izglītotu policistu, prokuroru, tiesnešu…
– Ja Kalnmeiers teic, ka tā bija kļūda, tad viņam ir pamats tā teikt. Lai arī, kā uzskata, kvalifikācijas līmenis šajā augstskolā bija par zemu un tur biežāk varēja dzirdēt krievu, nevis latviešu valodu. Kādā valodā šobrīd pārsvarā runā mūsu iekšlietu iestādēs? Vienmēr jāskatās, kas ir ieinteresētās puses. Policijas akadēmijas slēgšanā varēja būt ieinteresēta Policijas koledža, taču varbūt kāds bija iekārojis zemi, kur atradās šī mācību iestāde. Tā ir fantastiski skaista vieta, Ķīšezera krastā, lieliski piemērota, ja kāds tur vēlētos iekārtot viesnīcu. Ja Policijas akadēmiju aiztaisīja tāpēc, lai tagad to atjaunotu labākā kvalitātē, tad es to atbalstu.
