Lilijas uzvedas cēli 0
Vismazāk ir pievīlušas lilijas. Visskaistākās, manuprāt, ir visas baltās un citas maigo krāsu lilijas. Turklāt svarīgi, lai tās smaržotu.
Agri pavasarī dārzu vairākkārt apstaigāju ar pelnu maisiņiem. Pa saujai uzkaisu arī vietās, kur aug riska grupas pārstāves (tās mēdz bojāt puves). Liliju audzētāji varbūt grozīs galvas, taču manām lilijām itin labi patīk arī vircūdens (1 : 10 un sauja pelnu). To uzleju lapām augšanas laikā, jo īpaši, ja pēkšņi pamanu kādu brūnganu lapiņu.
! Trūdvielām bagāta augsne patīk visām sīpolpuķēm. Lilijām un citām sīpolpuķēm roku pamatīgi dziļu vagu un gultiņās noteikti ieberu pa grants saujai.
Lilijas izvietoju atbilstīgi speciālistu ieteikumiem – nevis vienkop, bet izklaidus starp rozēm, ziemcietēm un sakņu dobēm. Ir gan skaisti, gan tiešām neslimo (tfu, tfu, tfu!). Turklāt domāju, ka esošās puķes tādējādi varu pasargāt no kādas jaunpienācēju kaites.
Dārza zelta fondā ir karaliskās lilijas, kas atceļojušas no vecmāmiņas māsas dārza pirms gadu desmitiem. Tātad ar stāstu un vēsturi. Uzskatīju, ka pārējās šķirnes varēšu atjaunot, ja kāda ies zudībā. Taču atklājās, ka nav nemaz tik vienkārši. Šķirne dzīvo, kamēr to kāds audzē. Kad tā panīkst, nevar vairs viegli atgūt. Piemēram, pēkšņi zaudēju izcili grezno šķirni ‘Bella Epogue’, kas ziedēja dārzā.
! Atziņa – ja ir kaut kas skaists, tas jāpavairo un jādāvina citiem. Arī tādēļ, lai var dabūt atpakaļ, ja pašam šķirne zudusi.
Starp citu, nebīstos eksperimentēt un dārzā stādu arī siltumnīcām paredzētas šķirnes. Dažas pielāgojas itin labi. Rudenī neskopojos ar lapu sauju un skujām. Jutīgākajiem brīnumiem (ne tikai lilijām) labi patīk, ja uzber lapas un uzliek tukšu plastmasas podu. Tas pasargā no lieka mitruma.
Grozu sapnis izsapņots
Groziņi sīpolpuķu stādīšanai man šķita lieliska ideja – gan žurkas netiks klāt, gan šķirnes nesajuks. Sapirku lērumu zaļo plastmasas izstrādājumu. Taču prakse atšķiras no teorijas. Izrādās, grozā neko daudz ietilpināt nevar – tikai tādus pušķveida stādījumus. Bet tā vēl pusbēda, jo, kad trauks piepildīts ar augsni un sīpoliem, tas jādabū zemē. Un tad atklājas, ka starp augiem nav tik daudz brīvas vietas sīpolpuķu grozam. Turklāt, pat ja būtu, citu augu – krūmiņu, ziemciešu – saknes šādiem izrakumiem pretojas, bet bedre jārok liela un dziļa, lai būtu tradicionālais trīs sīpolu stādīšanas dziļums.
Kad sīpolpuķu grozi ar lielām mokām dabūti zemē, izrādījās, zem tiem ūdensžurkai patīk veidot mantu glabātavas vai migas. Turklāt sietiņš nekavēja, ja grauzējām stipri sakārojās kādu sīpolu, visvairāk – rozā vai balto tulpju. Daudzas šķirnes veido arī stolonus, un gudrinieces sīpolpuķes bērnus izšauj dziļumā, režģim cauri.
Mēģināju stādīt arī plastmasas taras kastēs, bet to ierakšana un izrakšana ir vēl trakāks darbs, turklāt plastmasa drūp. Arī dzeltējošās sīpolpuķes izņemt un nolikt cituviet īsti labi neizdevās.
Tagad kastītēs glabāju noraktās sīpolpuķes. Ieklāju avīzi, lai sīkākie sīpoliņi nebirst cauri, un lieku citu uz citas sausā vietā žāvēties.
