Brinda Ceriņa: “Dzeja pie manis atnāk emocionālos brīžos, kuri norimst klusumā, kad paliec vienatnē ar sevi.”
Brinda Ceriņa: “Dzeja pie manis atnāk emocionālos brīžos, kuri norimst klusumā, kad paliec vienatnē ar sevi.”
Foto no personiskā arhīva

“Kā vārdi atbalsojas tukšumā.” Brindas Ceriņas dzeja 0

Dzejniece, dramaturģe Brinda Ceriņa (1951) beigusi Zigfrīda Annas Meierovica Kabiles vidusskolu un ieguvusi latviešu valodas un literatūras skolotājas kvalifikāciju Liepājas Universitātē (tobrīd V. Lāča Liepājas Pedagoģiskais institūts).

Reklāma
Reklāma
Krimināls
Krituši visi antirekordi – savākts 600 000 narkomānu izlietoto šļirču. Atrasta arī traģiskā “narkozombiju” viela 8
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis 183
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Publicējas kopš 1969. gada gan periodikā, gan kopkrājumos, pirmais dzejoļu krājums “Promnākošais” iznācis 2006. gadā. Vairāku dzejoļu krājumu un lugu autore, raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem. Atdzejojusi no ukraiņu un krievu valodas.

– Pirmajā dzejolī rakstāt par pasaules proporcijām – vai atceraties brīdi un vietu / objektu, kas lika sajust, ka bērnībā iztēlotais milzums pieaugušo pasaulē ir tikai tāds nieks vien?

CITI ŠOBRĪD LASA

B. Ceriņa: – Pie vecāsmātes aiz vīgriežu pļavas bija straujā Riežupīte, un vienai man neļāva tur iet. Upes tumšajā līcī ziedēja ūdensrozes. Man no upes bija mazliet bail, tā bija kā milzīgs, tumšs bezdibenis, kura krastos dzīvoja ne tikai vēži, bet uz ūdensrozes lapas sēdēja Īkstīte. Kādā dienā, kad brālēns Ivars pārbrida upi, lai sarautu ūdensrozes, daudzi iedomātie lielumi sagruva.

– Kā jūs teiktu – kas kopumā pasaulei iedod samēru, mērogu?

– Izzināmā un materiālā pasaule ir mērogi, starp kuriem ir jāmeklē līdzsvars. Tāds zelta vidusceļš. Ar garīguma samēru. Cilvēks un daba ir izzināmā pasaule, bet vēl eksistē neizzināmā pasaule, kurai nav mēroga, un ar to jāveido sapratne. Ir lietas, ko nevaram izskaidrot. Vai mēs zinām, kas ir NLO vai citplanētieši?

– Vērojot dzīves parādības, kas jums no tām šķiet visdzejiskākās?

– Subjektīvās jūtas, emociju vētras, arī dabā un māk-slā, kas nav atkārtojamas.

Dzejas ABC

Linda Kusiņa-Šulce, literatūrzinātniece: “Brindas Ceriņas dzejā mitoloģiska laiktelpa dabiski sadzīvo ar reālās pasaules konkrētību. Līdzās ir aizlaiki, kas slēpjas dzimtas saknēs, bērnības neaptveramais pasaules milzums un konkrētu pilsētu ielas, kafejnīcas un citas pieturzīmes, sakāpinot eksistenciālās bezcerības izjūtu.”

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Brindas Ceriņas jaunākās dzejas kopu.

gadsimtiem aizslēgtās mutes

kā vecāsmātes nomīdīts klons

nerunā

redzu

savas pasaules proporcijas

ar peļķi sētsvidū priežu mizas laiviņu

kurā burāju uz jūru

virs galvas sagriežas mākoņi svina lodēs

bezdelīgas kā meseršmiti pikē

vecāmāte nosaka – viss uz lietu

tu arī nerunā neko lieku

iejūdz zirgu un aizbrauc pēc siena –

debesīs mana baznīca tumsnē

kā klusēšana neizpirkta

***

nejauši izrakti kartupeļu vagā izsviesti

kauli no dažādiem krastiem

grab naktīs kā kara bieds pie pirātu kuģu mastiem

uzpeld no revolūciju straumēm

nāk bez zīmotnēm apkārtām krūtežām medaļās

Reklāma
Reklāma

visām gaumēm

stāj smilšu vētru krastos kā deldētas klūgas

zedeņu žogos

bērni saliek kā skaitāmos kauliņus pļavā

dod vārdus kā godos un

nezināmais kļūst zināms

***

sieviete vārtos sit pannu piena kannu

dārza vannu

lai skan sīknauda smiekla nauda

slēpjas asinsnauda

krīt avotā dīķos grimst

redz naktīs purvā margojas mirgojas

kā reņģes bundžās reklāmu šiltīs kārtojas

sudraba skotelē spīgo kā Baltijas zvīņu pils

sapņos ceļas augšā lauž kaulus un

paliek spilvenos

***

kā vārdi atbalsojas

tukšumā

tā jūrai pāri brien

kas reiz ir noslīcis un

atgriezies –

tas vienā vietā stāv

kā vārdi atbalsojas tukšumā

par pārāk tālu aizgājušo

uz mēles tiem

kas baidās kājas slapināt

***

avotu ielā Mandelštama dzīves varbūtības stāsts

izelpo rīgu melnā logā iesviež dzeju

kā bruģakmeni lai visi dzird

kāda princese spoguļpapēžu kurpēs

pie kafejnīcas ezītis miglā klanās tumšiem

eņģeļiem un aizklumburo nogrimt lienes ielā

kā akmens purva akacī

(ar laiku visi avoti aizsērē)

te nenēsā bruģakmeņus līdz

nav noieta un par smagu

kā strūdzinieku baržas tos velk šī iela

līdz cilvēka identitātes spožumam

***

man nemirstību nevajag

caur tevi nāku

aizeju caur tevi

tumsībā kur gaisma spīd

mani atkal nepazīst

kur kaili koki atgūst miesu

asinis un vārdu

es lūdzu tevi palikt dūjas spārnos

vējā degošā un sudraba kokos

nemirstību liecināt

***

sentimento

rudens nesatiek ziemu

gaita neapstājas

laika pareģi dzen zosis

ātrāk mājās

ar zosīm sadzīvojam

ne tikai galvās

daudz kas izmainās

zemes balvās

līst glāzei pāri vīns

uz zemi sirgo

kā mūžīgais pavasar’s

gar acīm mirgo

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.