Mārtiņš Āboliņš: Kāds sakars dabasgāzes krājumiem ar cenu pieaugumu? 8
Mārtiņš Āboliņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kaut arī Covid-19 uzliesmojuma dēļ esam nonākuši kārtējā stingrajā mājsēdē, kas, daudzuprāt, atņems jebkādas krāsas jau tā pelēcīgajam rudenim, var gadīties, ka gada beigās teiksim – šis gads ir kā apzeltīts. Proti, jau tuvākajā nākotnē jutīsim pamatīga dabas resursu cenu pieauguma sekas, kas veicinās pakalpojumu sadārdzinājumu gan nozarēs, ko gaidāmais cenu kāpums ietekmēs tieši, piemēram, elektroenerģijas jomā, gan tajās, kas iespaidu jutīs pastarpināti. Ekonomikas atgūšanās pēc pandēmijas radītā krituma būs ļoti strauja, taču nenāks par labu iedzīvotāju maciņiem.
Ja skatāmies uz ekonomiku kopumā – tā turpina atkopties, turklāt negaidīti strauji un dinamiski gandrīz visā pasaulē. Latvijā iekšzemes kopprodukta rādītāji ir atgriezušies pirmspandēmijas līmenī, reģistrētais bezdarbs ir tuvu tam – zem 6%. Vienlaikus patēriņa cenu inflācija ir straujākā, kādu esam piedzīvojuši kopš 2008. gada, tuvojoties 5% robežai. Ražošanas izmaksu kāpums ir vēl apjomīgāks un jau pārsniedz 20%. Tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, sākoties pandēmijai, patēriņa krituma prognozes bija līdzīgas kā 2008. un 2009. gadā pieredzētajā finanšu krīzē, taču kritumam sekoja negaidīti un neprognozēti straujš pieprasījuma pieaugums, kam ražošana un loģistika īsti netiek līdzi. Visi grib visu tūlīt, trūkst preču, rodas problēmas tās piegādāt par saprātīgām cenām utt. Arī Latvijā jūtam energoresursu, degvielas un elektrības cenu kāpumu.
Kamēr stingrā mājsēde pasliktina situāciju darba tirgū, nozarēs, ko Covid-19 neietekmē, – rūpnieciskajā ražošanā, IT u. tml., stabili redzam 6–7% algu kāpumu. Taču vienlaikus ar algu palielināšanos mēs redzam, ka aug arī transporta, energoresursu, darbaspēka izmaksas un līdz ar to palielinās spiediens uz iekšējām pakalpojumu cenām, kas līdz šim ir bijušas stabilas, noturot pakalpojumu cenu inflāciju pie 2% robežas. Taču tas mainīsies: septembrī Latvijā kopumā inflācija bija nedaudz zem 5%, bet gada nogalē tā, visticamāk, sasniegs 6%, un, ja būs barga ziema un dabas resursu cenas turpinās augt, patēriņa cenu inflācija kādā brīdī var sasniegt pat 10%.
Dabas resursu cenu pieaugums ir otrs inflācijas iemesls, un to izraisījis zemais resursu krājumu līmenis vairākos pasaules reģionos. Varētu domāt – nu, kur tad ir problēma, nafta, dabasgāze un ogles zemē bija pirms pandēmijas un ir arī tagad. Taču pieprasījums ir atgriezies straujāk, nekā gaidīts. Pērn, pandēmijas ietekmē samazinoties cilvēku mobilitātei, kritās arī pieprasījums, līdz ar to gan Krievija, gan ASV un OPEC valstis samazināja naftas ieguvi.
Šobrīd pieprasījums ir liels, taču OPEC valstis nesteidzas ieguvi palielināt, dodot priekšroku labiem finanšu rezultātiem. Tas atstāj ietekmi uz degvielas cenām, kas savukārt ietekmē visus, kam preču ražošanai vai pakalpojuma nodrošināšanai nepieciešams transports.
Savukārt Indija un Ķīna samazina ogļu ieguvi, jo arī tur ir aktuāla pāreja uz zaļo enerģiju, un arī klimata problēmas dara savu: auksta ziema palielināja pieprasījumu pēc enerģijas, bet bezvēja vasara samazināja vēja enerģijas ražošanu Eiropā, līdz ar to aug pieprasījums pēc fosilajiem kurināmajiem. Tāpēc mazi ogļu krājumi palielina dabasgāzes cenas, kas savukārt sadārdzina citus produktus, jo dabasgāzes ieguves blakusprodukti tiek plaši izmantoti ķīmijā, minerālmēslu, plastmasas, sintētisko apģērbu, iepakojumu ražošanā u. c.
Latvija ir viena no retajām valstīm, kas ražo elektroenerģiju, balstoties uz atjaunojamiem resursiem, – mūsu gadījumā tas ir ūdens; lietuviešiem un igauņiem – vēja enerģija. Taču tas nenozīmē, ka esam pasargāti no ārējām cenu svārstībām. Pavasara palu laikā Latvija elektrību eksportē, augustā un septembrī, iestājoties sausuma periodam un ūdens līmenim ūdenstilpēs krītoties, importē.
Taču elektrības vairumtirdzniecības cenu nosaka pēdējā saražotā dabasgāzes vienība, kas aizpilda mainīgo daļu – to, ko nespēj saražot ūdens vai vēja enerģija. Ja kāpj dabasgāzes cena, elektrības cena kāpj tai līdzi. Un ir vienalga, ka vējainā laikā elektrības cena ir 1 vai 2 centi par kilovatstundu: pat ja 80% pašu saražotās elektroenerģijas iegūstam ļoti lēti, visu nosaka tie 20%, kurus nākas importēt.
Visu iepriekšminēto iemeslu dēļ ražošanas cenu kāpums ir daudz straujāks nekā patēriņa cenu pieaugums. Jo ilgāk cenas saglabājas augstas, jo vairāk skaidrs, ka uzņēmumu iespējas nosegt cenu kāpumu ir ierobežotas. Tāpēc arī nākamais gads būs spēcīgas inflācijas gads, ko prognozē ap 4% robežās.
* Citadeles bankas galvenais ekonomists
