– Kā ir ar demokrātisko vērtību glabāšanu šodien? Cits citam stāstām, kas notiek Maskavā, bet kādi secinājumi par to jāizdara tepat, Rīgā? 22
– Paraudzīsimies uz 1990. – 1991. gadu. Bija daudz vairāk risku un apdraudējumu. Taču ņēmām visu savās rokās, ticējām saviem spēkiem, pārliecībai, pieprasītajai neatkarīgajai valstij un rīkojāmies. Bija apziņa, ka taisnība ir mūsu pusē, un, domāju, ka neesam to pazaudējuši. Vēl nav pagājuši gari gadi no tā laika. Taču 25 gados mijušās politiķu paaudzes Latvijā izdarījušas maksimālo, lai sabiedrība justos zem atvērta drošības lietussarga. Kā bijām, tā esam palikuši “pie galējās robežas”, taču esam tomēr “šajā pusē” – Eiropas Savienībā. Tagad daudz kas ir pašu rokās, bet daudz kas atkarīgs arī no Eiropas solidaritātes un partnerības. Nemānīsim sevi, ka būsim līdzvērtīgi lielās pasaules kārtības noteikšanā, taču tas nenozīmē, ka mūsu diplomātu darītais būtu mazsvarīgs – ieskaitot pārmaiņas Eiropas lielvalstu vadītāju domāšanā, kad viņi pēdējo gada laikā sākuši apzināties lietu nopietnību. Varam jau šaustīt sevi, ka neesam nodrošinājušies ar bruņojumu, stiprāku armiju, bet kā nu gājis ekonomiskajā attīstībā, tā gājis. Gribas vairāk, labāk, bet nācās ķepuroties palēnām.
– Viens no aktuāliem prezidenta meklējumu perioda tematiem ir, ka politikai jākļūst stingrākai, noteiktākai. Mūsu prezidents nerunājot tik skaļā toņkārtā kā Lietuvas, Igaunijas kolēģi. Vai piekrītat šiem pārmetumiem, ka ārpolitikas definēšana ir mūsu vājākā vieta? Jūs institūtā taču strādājat ar ārzemju kontingentu, zināt izpratni un domas par Latviju.
– Ir diezgan lielas atšķirības starp Baltijas valstu sabiedrībām – sevišķi mums ar Lietuvu. Zināmā mērā no tā izriet, kādu retoriku un ko no katras amatpersonas sagaida. Mēs analizējam, ko raksta, saka par Latviju. Neko neizskaistinot, saku – ne vien tagad, bet arī agrāk ārvalstīs nekad nav apšaubīts vai kritiski vērtēts neviens no Latvijas politiskajiem vadītājiem. Lai arī neesam valsts nr. 1, kuru pasaulē visvairāk ievēro un iedziļinās tās detaļās, tomēr esošie apraksti ir ar cieņu, respektu un pilnīgi adekvāti, vai tiek runāts par prezidentu, premjeru, Saeimas priekšsēdētāju, ārlietu ministru, kādi mums vien bijuši. Taču šobrīd ir jāspēlē dubultapdomīgi. Prezidējošai valstij Eiropā ir loma mēģināt veidot darba kārtību, taču pašreizējā spriedzē vēl vairāk jāparāda elastīgums, kā uzstādīt darba kārtību atbilstoši straujām situāciju maiņām. “Charlie Hebdo” redaktoru noslepkavošana, Ukrainas krīze – mēs diezgan labi uz notikumiem esam reaģējuši, mēģinājuši salāgot viedokļus. Tajā pašā laikā esam pietiekami konsekventi pauduši Latvijas viedokli, kur tas ticis prasīts, nekrītot ārā ne no Baltijas, ne Eiropas konteksta. Ieklausoties cilvēku domās, saprotu karstasinīgākos, bet reizē arī tos, kuri teic, ka viņi grib justies droši, identificēties ar apdomīgāku, “zemnieciskāku” pieeju. Tāds tas spektrs ir. Dažāds.
