Cilvēki piedalās Lielajā talkā Mangaļsalā, Rīgā, 22.04.2023.
Cilvēki piedalās Lielajā talkā Mangaļsalā, Rīgā, 22.04.2023.
Foto: Zane Bitere/LETA

Kārlis Streips: Sakopta sēta nav tā, kur ir bijusi Lielā talka 0

23. aprīlis pirms 50 gadiem 1973. gadā bija sestdiena. Ļaudis, kuri todien iegādājās laikraksta “Cīņa” eksemplārā ieraudzīja, pirmkārt, vēsti par iepriekšējā dienā notikušu sēdi Maskavā, kur atzīmēts šāds fakts:

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 20
TV24
Slaidiņš: Karš beigsies tikai divos gadījumos. Viens – ja Putinam iedotu ielūgumu uz Kobzona koncertu
“Piedodiet, bet mājās jūs netiksiet!” Ukraina skaidro pavisam reālos frontes sabrukšanas iemeslus 85
Lasīt citas ziņas

“Uz visiem laikiem iegājis mūsu tautas vēsturē, cilvēces vēsturē 22. aprīlis. Vladimira Iļjiča Ļeņina dzimšanas diena. Ar viņa vārdu nesaraujami saistīta Komunistiskās partijas un pasaules pirmās darbaļaužu valsts nodibināšana, visi mūsu tautas un brālīgo sociālistisko zemju panākumi, milzīgas pārvērtības pasaulē.

“Nesen mūsu tauta nosvinēja PSRS nodibināšanas pusgadsimta jubileju. Tagad mūsu zeme gatavojas vēl vienam ievērojamam notikumam – KSDSP (Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija) 2. kongresa atklāšanas 70. gadadienai.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Tas bija Ļeņina partijas nodibināšanas kongress. Kā uzsvērts PSRS KP CK lēmumā par KSDSP 2. kongresa 70. gadadienu, mūsu partija kopš tā laika nogājusi ceļu, kam nav līdzīga vēsturē. Tā kļuvusi par gandrīz 15 miljonu komunistu armiju, par visas padomju tautas cīņas avangardu.”

Attiecībā uz sēdi Maskavā, tā bija Kremļa Kongresu pilī, kur “bija sapulcējušies Maskavas rūpniecības pirmrindnieki un novatori, Maskavas apgabala darbaļaudis, zinātnes un kultūras darbinieki, Padomju armijas un flotes karavīri.

“Bija klāt daudzi ārzemju viesi, diplomāti, padomju un ārzemju žurnālisti. Pulkstenis 17.00. Sēdes dalībniekiem ar vētrainiem aplausiem sveica biedrus…”

Tur uzskatīti tālaika lielākie PSRS grandi – Brežņevs, Voronovs, Grišins, Kosigins, Andropovs. Okupētās Latvijas presē šādi pasākumi allaž tika aprakstīti ar vārdiem “vētraini aplausi.”

Tomēr “Cīņā” todien bija cits materiāls, kurā konstatēts, ka tik varens notikums, kā Ļeņina 103. jubileja vai KSDSP 2. kongresa 70. gadadiena, bija uzdevums ne tikai tiem grandiem, kuri pulcējās Kremlī:

“Iļjiča dzimšanas dienai tauta veltī savu nesavtīgo darbu 21. aprīļa Vissavienības komunistiskajā sestdienas talkā. Tas būs svarīgs ieguldījums devītās piecgades uzdevumu cienīgā izpildē.”

Tā dēvētās sestdienas talkas sākās jau kopā ar PSRS izveidošanu. Pirmā bija 1912. g. 12 aprīlī, kad, kā ziņots žurnālā Nezināmā Vēsture, “atsaucoties uz Ļeņina aicinājumu celt darba ražīgumu, 15 Maskavas dzelzceļa depo darbinieki nolēma bez atalgojuma strādāt virsstundas naktī no sestdienas uz svētdienu, un šajā laikā saremontēja trīs lokomotīves.”

Reklāma
Reklāma

Šo rosību atzīmēja pats Ļeņins, kurš paziņoja, ka lūk, šādi, izpaužas jaunā, komunistiskā attieksme pret darbu.

Latvijā tā dēvētie “subotņiki” ienāca kopā ar okupāciju. 1940. gada rudenī laikraksti ziņoja par pirmo “apsveicamo darbaļaužu iniciatīvu, rīkojot talkas brīvdienās. Tā Rīgas tramvaju depo darbinieki sestdienā bija izbūvējuši sliežu ceļu no depo uz jaunceļamo autobusu garāžu, turklāt strādājuši ne tikai melnā darba darītāji, bet arī kantora personāls.”

Laikrakstā Rīgas Balss tajā pat dienā bija vēstīts par uzņēmumiem pilsētā, kuri bija apņēmības pilni piedalīties sestdienas talkā:

Sarkanā zvaigzne: “Montāžas cehs. Sestdienas talkā visi ieradušies simtprocentīgi, uzņēmušies saistību astoņu stundu normu izpildīt sešās stundās. Cehā ražo mopēdus Rīga-4 un Rīga-7.”

Ražošanas apvienība Radiotehnika: “A. Popova radiorūpnīca. Pirmajā maiņā strādā vairāki tūkstoši cilvēku, tur uzskatāmi ik stundu vēstī par darba rezultātiem. Paredzēts saražot 4 100 radiolu. Piecgades fondā apvienība pārskaitīs lielas summas.”

Rūpnīca Straume: “Sastādīta komjauniešu vienībā, kurā ir 40 cilvēku, komjaunatnes organizācijas sekretāra Valerija Lejiņa vadībā strādā otrajā cehā. Tur samontēs 200 mikseru no ietaupītās izejvielas. Detaļas šai dienai komjaunieši saražoja ārpus darba laika, gatavojoties sestdienas talkai.”

Vai dieniņ, cik braši tie komjaunieši bijuši. Tiesa, materiālā Nezināmajā Vēsturē par to rakstīts šādi:

“Ja tu esi ražošanu normāli plānojis un kārtīgi strādājis visa gada garumā, nekādu ietaupītu materiālu gluži vienkārši nevarētu būt. Ja tādi tomēr ir, tātad kāds neprot rēķināt un ir pasūtījis tik daudz izejvielu, cik patiesībā nemaz nevajag.”

Talkošana, protams, ir daudz senāks process. Jau kopš seniem laikiem laukos kaimiņi cits citam steidzās palīgā, ja bija šķūnis jāceļ, labība jānovāc vai citādi darbi jādara.

Taču “subotņiki” okupētajā Latvijā bija pagalam ierasta lieta. Minētā materiāla autors Sandris Metuzāls savu materiālu nobeidzis šādi:

“Pēdējā komunistiskā sestdienas talka notika 1991. gada aprīlī. [..] Vēl pēc pāris nedēļām pienāca 1991. gada 4. maijs, kad tika pieņemta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācija, un ‘subotņiki’ nogrima aizmirstībā.”

Tur kolēģim samisējies. Neatkarības deklarāciju Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma nevis 1991., bet gan 1990. gada 4. maijā. Pēc pāris nedēļām būs šī notikuma 33. gadadiena, un tā kā es tur biju iesaistīts, par to visticamāk komentārs būs jaunnedēļ.

Šonedēļ minēšu faktu, ka sestdien, 22. aprīlī, Latvijā 16. reizi notika Lielā talka.

Kopā ar kolēģiem no TV24 devos uz Mangaļsalu, kur mums bija tāda brīvdabas studija ierīkota. No rīta vēl bija tā pavēsāk, bet pa dienu tapa siltāk. Tas bija jauki.

Vadīju trīs stundu tiešraidi, kuras laikā intervēju dažādus cilvēkus par dažādiem talkas aspektiem. Pirmajā un pēdējā pusstundā piedalījās talkas ideoloģiskā krustmāte Vita Jaunzeme.

Citos blokos runājām par Lielo talku un starptautisko iesaisti. Kopā ar mani bija vēstnieces no Zviedrijas un Īrijas, kuras organizēja citu vēstniecību pārstāvjus, šogad piedalīties talkošanā.

Reaģēja 23 vēstniecības, bet minētajā dienā piedalījās tikai 22, jo Moldovas vēstnieks bija saslimis. Gadās arī tā.

Pārstāvētās valstis devās pa visu Mangaļsalu meklēt atkritumus, domai esot, ka procesa beigās taps noteikts uzvarētājs, kurš būs savācis visvairāk drazas.

Ja tā notika, to es nepiedzīvoju. Prom braucot daudzviet bija sakrauti balti atkritumu maisi, automobiļu riepas un cita veida atkritumi.

Atsevišķi runājām par vides aizsardzību konkrēti Rīgā – par atkritumu šķirošanu un prom vešanu, par atkritumu tvertnēm pilsētā u.tml.

Cita starpā Rīgas mežu valdes priekšsēdētāja stāstīja, kā pēdējo gadu laikā atkritumu tvertnes no meža teritorijas arvien vairāk vāktas prom, jo aģentūra vēlas, lai meža apmeklētāji ņemtu vērā principu “ko atnesi, to arī aiznes.”

Tātad – ja mežā esi ieradies ar savu piknika grozu, tad visu iepakojumu un visu pārējo tu pēc tam nes prom.

Loģiski. Atkritumu tvertnes mudina cilvēkus savus mēslus likt tur.

Par jautājumu, vai Latvija vides aizsardzības jomā var ietekmēt starptautiskus procesus, cita starpā intervēju Valsts prezidenta padomnieci Aivu Rozenbergu, kura papildu tam ir Latvijas pārstāve starptautiskajā organizācijā, kura pārrauga Lielo talku visā pasaulē.

Padzirdēju, ka šogad tajā piedalās 191 valstis, kas ir gandrīz visas valstis pasaulē. Ziemeļu puslodē tipiskāk pavasarī, bet dienvidu puslodē tad, kad pie mums ir rudens, jo tur tieši sākas pavasaris.

Aiva cita starpā bija mežā atradusi vecas mašīnas lūžņus, un tos viņa braši stiepa uz savākšanas punktu. Radās iespaids, ka no tiem varētu uzbūvēt jaunus spēkratus.

Uzņēmējus nākamajā blokā pārstāvēja “Mežpils Alus” pārstāve un SIA “Pro Vape” valdes loceklis. Pēdējais stāstīja, ka elektronisko cigarešu lietotāji ne vienmēr saprot, ka tajās ir baterija, kuru nevar tāpat mest prom.

Grupā arī bija Ādažu novada pašvaldības vadītāja, kura cita starpā stāstīja, ka tur dislocētie ārvalstu karavīri todien visi talkoja konkrētā jūras krasta teritorijā.

Dažiem, tā stāstīja politiķe, tas likās kā kaut kas jauns un neierasts, kamēr citi bija talkojuši arī citugad.

Par atkritumu apjomiem runāju ar RIMI pārstāvi, kā arī cilvēku no Getliņiem. Dāma no RIMI runāja par pārmaiņām iepakojuma procesos u.tml.

Getliņu cilvēks teica, ka cita starpā no milzīgā atkritumu kalna var ražot elektrību un gāzi, bet kaut kad paredzamajā nākotnē var pienākt tā diena, kad izgāztuve būs pilna, un vairāk turp atkritumus vest nevarēs.

Arī izskanēja doma, ka cilvēki atkritumus met mežā tāpēc, ka viņi nevēlas maksāt par to aizvešanas pakalpojumiem. Tie nu ir dikti lopiski ļaudis.

Atceros, Lielās talkas pirmajos gados katru gadu organizētāji lepni paziņoja, ka šogad, lūk, no meža iznesti par tik daudz tonnām atkritumu vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Man vienmēr vienīgais jautājums bija par to, kā tie atkritumi tur vispār nonāca. Kuram cilvēkam, kad salūzt ledusskapis, doma ir nevis atrast kādu, kas to aizvedīs projām, bet gan kraut mašīnā un vest uz mežu?

Kā teicu – lops, ne cilvēks.

Tiesa, jau labu laiku Lielās talkas galvenais uzdevums ir bijis nevis atkritumu vākšana, bet gan dažādu teritoriju uzlabošana un pilnveidošana. Tas, protams, ir itin svētīgs process.

Pēdējā tiešraides pusstundā runājām par nākotni. Ko sabiedrība var darīt, lai uzlabotu situāciju ar vides aizsardzību.

Attiecībā uz atkritumu šķirošanu, konstatēju, ka man ir maza virtuvīte, kur atsevišķām tvertnēm vietas nav. Viens eksperts teica, ka galvenais ir atdalīt slapjos atkritumus no sausajiem.

Taču manā sētā stāv četri konteineri, kuros mēs visi metam visu pēc kārtas. Nav tā, ka viens būtu sarkans, cits – dzeltens un cits atkal – zaļš. Tie visi ir zaļi. Pie tā apsaimniekotājs varētu padomāt rūpīgāk.

Vita Jaunzeme arī laimīga konstatēja, ka viņa pati bija devusies mežā meklēt atkritumus, bet bija atradusi tikai vienu vai divus zemē nomestus papīra gabaliņus.

“Bija kā izlaizīts” – tā viņa teica.

Pēc talkošanas bija laiks ieturēties. Latvijas bruņotie spēki lielā katlā bija uzvārījuši griķus ar gaļu un blakus tam deva skābētus gurķus.

Bija gardi.

Par Lielo talku allaž esmu bijis tendēts atbalstīt to, ko pēc pirmajiem pāris gadiem rakstīja publicists Viktors Avotiņš, proti:

Sakopta sēta nav tā, kur ir bijusi Lielā talka. Sakopta sēta ir tā, kur Lielā talka vispār nebija vajadzīga.

Tieši tā. Mēs katrs tomēr esam atbildīgs par savu apkārtējo vidi. Klimata maiņa ir ļoti smags un nopietns process, un laika nav daudz, lai to risinātu.

Dievs dod, ka pēc desmit paaudzēm cilvēcei joprojām būs zeme, uz kuras dzīvot!

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI