Draudavu krustakmens. Jau 1979. gadā akmenim bija atlauzts stūris. Mēs akmeni apkopām un iekaluma rievās iebērām dzeltenu smilti, lai attēla līnijas būtu labi saskatāmas.

Pašu pirmo publikāciju par šo savādo krustakmeni un Draudavu mājvietu uzrakstījis skolotājs Siliņš jau 1876. gada 2. jūnijā “Baltijas Vēstnesī”. Viņš stāsta romantizētu un paša izpušķotu teiku par kādu tēvu un māti ar trijiem maziem bērniņiem, kas ļoti senos laikos dzīvojuši milzīgā ozola dobumā. Tēvam bija jāaiziet karā. Bet māte pēc kāda laika nomirusi. Tomēr bērni tēvu sagaidījuši un tas uztaisījis māju, jo karā bija dabūjis dzelzs cirvi. Siliņš, kas tolaik dzīvoja un strādāja par skolotāju Draudavu mājās, savā rakstā piemin arī “kādu 4 pēdu garu un vienu pēdu platu akmeni ar cilvēka tēlu…”. 2

0:00, 8. janvāris 2016

Stāsti Pieredze

Mūsu kulta vietu speciālists profesors Juris Urtāns pie Draudavu dīvainā krustakmeņa 1976. gadā veica arheoloģiskos izrakumus, kas deva interesantus rezultātus tālākām pārdomām, pētījumiem un publikācijām, kurus viņš turpina arī šodien. Tāpēc es pateicos profesoram par iespēju šeit pastāstīt viņa darbā atklātos pārsteigumus.

Reklāma

Jura Urtāna atklājumi

Lasītākie

7 pārtikas produkti un dzērieni, kas veicina grumbu veidošanos un paātrina novecošanos 25

4 ikdienišķas un efektīvas lietas: tās palīdz tikt vaļā no liekā svara, ja tev nepatīk sportot 3

Seni un spēcīgi ticējumi: šīs lietas nekad nedrīkst ne aizņemties, ne aizdot

Lasīt citas ziņas

Zem akmens tika atklāts dzīvnieka, šķiet, vērša galvaskauss un citi kauli, ko var skaidrot kā ziedojumu. Bet, rokot dziļāk, atradumi parādīja, ka šī vieta ir divu dažādu laikmetu kapsēta.

Arheoloģiski tika noskaidrots, ka sākotnēji še bijis 3. – 5. gadsimta baltu senkapu uzkalniņš. Kad pagāja tūkstoš gadu, 15. – 16. gadsimtā, šeit atkal sāka apglabāt mirušos kā vietējo zemnieku kapsētā. Profesors, turpinādams pētījumus par Draudavu dubultkapsētu, domā, ka šeit, iespējams, viduslaikos apglabāti mērī vai kādā citā sērgā miruši zemnieki. Uz to vedina savādā krustakmeņa zīme. Šāds krusts kristīgajā ikonogrāfijā tiek saukts par ēģiptiešu jeb Svētā Antonija krustu. Livonijā Sv. Antonijs bija svētais, ko piesauca aizsardzībai pret mēri. Šim svētajam par godu 15. gadsimtā dibināti altāri un vikārijas Rīgas baznīcās, celtas viņa vārdā sauktas lauku kapelas. Rīgā 1514. gadā bija sērga, un tad pat Lielvārdē ierīkots antonītu klosteris, kas darbojās kā hospitālis ar sērgām saslimušo kopšanai. Latviešu un igauņu tradīcijās šis svētais bija ļoti populārs. Pēc reformācijas Sv. Antonijs pārvertās par cūku Teni un kļuva ļoti iemīļots kā cūkkopības aizbildnis. Antonija dienu 17. janvārī kā cūku svētkus ar dažādām tradīcijām svinēja līdz pat 20. gadsimta sākumam. Līdzīga nozīme Sv. Antonijam bija arī citās katoļu zemēs, par ko liecina bagātīgā Sv. Antonija ikonogrāfija.