Kas jūs esat, laiktelpas klejotāji? 0
Līdz 11. martam Mūkusalas Mākslas salonā apskatāma Jāņa Avotiņa personālizstāde “Laiktelpas klejotāji”.
Jānis Avotiņš (1981) ir mākslinieks, kurš ir izveidojis pārliecinošu starptautisko karjeru. Kopš 2004. gada viņš regulāri rīko personālizstādes ārzemēs, izveidojis sadarbību ar prestižām galerijām Eiropā, piedalās starptautiskās grupu izstādēs. 2016. gadā Avotiņš Francijā ieguva “Jean–Francois Prat” balvu kā labākais mūsdienu gleznotājs. Mūkusalas Mākslas salonā sarīkotā personālizstāde ir nozīmīgs notikums mūsu mākslas dzīvē, jo iepriekšējā mākslinieka personālizstāde Latvijā notika pirms septiņiem gadiem. Šī ir iespēja redzēt nozīmīgu Avotiņa darbu kopumu, tai skaitā jaunākos darbus un arī dažas skices, kas tapušas pavisam nesen.
Izstādē apskatāmas četrpadsmit Avotiņa gleznas. Lai ieraudzītu izstādes monumentālāko darbu – “Nekas no nekā” (2008) – ir jāpakāpjas pa kāpnēm augšup – skatā no kāpņu laukuma gandrīz sešus metrus garais un trīs metrus platais audekls atklāj savu noslēpumaini maģisko un neapšaubāmi suģestējošo dabu.
Jāņa Avotiņa starptautiskos radošos panākumus noteikti veido vairāku faktoru kopums, un par tiem ikviens ir aicināts domāt arī šajā izstādē, kurā piedāvāts ne tikai skatīt Avotiņa glezniecības izlasi (izstādes pamatā Mūkusalas Mākslas salona kolekcija un autora īpašumā esoši darbi), bet arī neliels ieskats dokumentālos materiālos, kurus mākslinieks izmanto savu darbu radīšanā. Vitrīnās eksponēti fotoattēli – gan retušētas padomju pilsētvides fotogrāfijas, gan dokumentāli kadri no, piemēram, Padomju Savienības Komunistiskās partijas kongresa. Vērojot šos artefaktus atsevišķi, tie ir mazi fragmenti no pagātnes, laikmetam raksturīgā poligrāfiskā kvalitātē reproducētas pagātnes fiksācijas – šķietami anonīmas, apsūbējušas, arhaiskas. Šīs liecības ir ceļa rādītājs skatītājam, lai ieraudzītu, ka Avotiņa glezniecībai raksturīgās pazīmes – gandrīz monohromi toņi, gleznas virsmas graudainība, miglainas toņu pārejas, anonīmi un ļoti nosacīti, tikko jaušami silueti atmosfēriski sabiezinātā telpā – nav intuitīvas radošas apceres iznākums. Avotiņa glezniecībā nejaušību nav – viņa metode ir rafinēta un intelektuāla. Tā arī ir viena no pazīmēm, kas viņa mākslu atšķir no daudziem viņa laikabiedriem un priekšgājējiem Latvijas glezniecībā. Ir skaidri redzams, ka Avotiņš izmanto rūpīgi atlasītus motīvus: pietuvinātas, no sākotnējā konteksta izceltas detaļas un fragmentus, žestus un skatienus, galvas pagriezienus, siluetus, auduma kroku ritmus. Nosauktos elementus mākslinieks ievieto citā – savas glezniecības telpā. Arī darbiem, kas formāli šķietami tuvojas abstrakcijai – tādas izstādē ir divas 2016. gadā radītas gleznas – ir cieša saikne ar dokumentālu realitāti, taču tā nav piesaistīta laikam un vietai. Šāda glezniecība nenoliedzami ir estētiska, taču tā vienlaikus ir arī ļoti atsvešināta. Jau minētajos jaunākajos darbos, kas ir horizontālas kompozīcijas, Avotiņš pārsteidz ar jauniem formāliem paņēmieniem – darbos izmantots zelta mirdzums un dažādu krāsas slāņu ritmi, kas atkarībā no gaismas apstākļiem darbus atklāj pārsteidzošā un, jāatzīst, arī vizuāli ļoti pievilcīgā mainībā.
Telpa Avotiņa glezniecībā asociējas ar klusumu, bet noteikti ne ar mieru, jo, raugoties atsevišķos darbos, tie drīzāk raisa vientulības un izolētības sajūtu. Šī ir glezniecība, kas vēsta par nojausmu par kādu sastindzinātu realitāti – ainavā, arhitektūras un pilsētvides ikdienas fragmentos, figurālās kompozīcijās ar balerīnu un pat abstrakcijai tuvajos darbos. Šo realitāti, kurai nav piesaistīts ne konkrēts laiks, ne konkrēta vieta, Avotiņa gleznotāja talants spēj īstenot gan ārkārtīgi monumentālos darbos, gan pavisam nelielās gleznās. Lielākā daļa darbu izstādē ir bez nosaukuma. Laiktelpas klejotāji neko nestāsta, kaut gan ir skaidrs, ka viņi nav tikai mākslinieka iztēles radīti tēli. Šāda glezniecība nepadodas skaidriem un drošiem definējumiem. Taču refleksija par tajā redzamo ir iespējama, un uz to “Laiktelpas klejotāji” visā savā noslēpumainībā mudina, kaut arī tā ir ļoti reducēta un introverta māksla. Rodas iespaids, ka mākslinieks nevēlas atklāt skatītājam par daudz, tā vēl vairāk paspilgtinot intelektuālo mīklainību, kas jaušama viņa darbos.
Avotiņa metodē iedziļināties, protams, nav obligāti. Arī bez izpētes izstādes darbus ir iespējams uztvert, un tā pat varbūt ir komfortablāk, jo šie darbi var uzrunāt arī intuitīvā iztēles līmenī – tiem piemīt sapņainums un dažviet arī izteikta rēgainība. Visam redzamajam piedēvēt arī poētiskas un eksistenciālas interpretācijas. Savukārt, ja raugāmies uz tajos esošajiem no pagātnes izceltajiem nospiedumiem, tad ieraugām savdabīgu tēlu ceļošanu laikā – satiekam laiktelpas klejotājus. Nelielā monohromā glezniņa ar miglainām trīs cilvēku figūrām man izstādē pārliecinoši izskatījās pēc saulgriežu nakts līgotājiem vainagos un baltos kreklos, bet izrādījās, ka tie ir trīs pionieri. Tātad paļauties tikai uz intuīciju Avotiņa izstādē tomēr nav droši.
