“Kas man ir Latvija? Latvija esam mēs paši!” Andrejs Ēķis pirms valsts svētkiem iesaka uzkurināt sevī komandas garu 0
Kad es biju jaunāks, es īsti nevarēju saprast – kāda ir atšķirība starp mums un krieviem. Viņi visu mūžu ir dzīvojuši nosacītā verdzībā, un viņu uztvere ir – viņi ir priekš valsts. Arī citās nosacīti austrumu civilizācijās, piemēram Ķīnā, cilvēks ir priekš valsts. Eiropiešiem valsts ir priekš cilvēka. Tas ir pirmais un svarīgākais, kas mums kā cilvēkiem jāsaprot – tie, kas lamā Latvijas valsti, ir pēdējie muļķi.
Ja es redzu facebook tos noderīgos idiotus, kas lamā valsti, es varu teikt – tas ir nepareizi. Viņš drīkst lamāt valdību, darīt visu, ko grib, bet neaiztiec valsti. Valsts esam mēs paši un valsts ir priekš mums. Tāpēc mēs ejam uz vēlēšanām lai vienu reizi par četriem gadiem novēlētu, bet pēc tam – nebrīnies ja tu par kaut ko tādu esi novēlējis.
Es tagad filmēju mākslas filmu “Tumšā robeža” par 1938. gadu par tā laika notikumiem, paralēli domājot par šodienu, kad Krievija atkal ārdās. Kādi bija tā laika notikumi? Un tad es sāku iedziļināties jautājumā – kā ir būvēta Latvijas valsts, lai saprastu tos vārdus – Latvija ir priekš mums, nevis mēs esam priekš Latvijas valsts.
Pēc neatkarības cīņām katrs latviešu strēlnieks saņēma apmēram 20 hektārus muižas zemes. Ko viņi vispirms izdarīja? Viņi no akmens būvēja kūti. Tāpēc braukājot pa Latviju, varam redzēt – kūts ir no akmens, bet dzīvojamā ēka no koka. Tātad strēlnieks uzbūvēja kūti, kurā turēja vienu, divas vai trīs govis, un pats tur arī dzīvoja no sākuma. Sākumā viņš kokus saglabāja, jo par kokiem viņam bija jāpērk stikls un citi būvmateriāli. Koks bija valūta, akmeni nevarēja pārdot.
Tālāk šim jaunsaimniekam bija jākooperējas, jo govs ir trīsreiz jāslauc. Ceļa galos tika uzstādītas sastatnes, kur tika noliktas piena kannas.
Kad kāds saka, ka latvietis ir viensētnieks, tā nav taisnība, tā ir daļa no krievu propagandas. Patiesībā sanāca kopā simts vai divsimt zemnieku un veidoja piena kopsaimniecības, zemniekiem bija jākooperējas, lai varētu dzīvot, proti, viņiem bija jāveic uzņēmējdarbība kopā. Viņi no savas puses ievēlēja vislabāko, vissaimnieciskāko zemnieku, kurš to piensaimniecību veda uz priekšu.
Te nu viņiem vajadzēja meistarus. Viņi bija atbildīgi par skolu, kas ciematā bija. Viņi darīja tā, ka nevis Rīga regulēja ko mācīs, bet paši zemnieki regulēja – kādi skolotāji viņiem vajadzīgi, kādas svešvalodas bērniem jāmāca. Skolas pārraudzība bija kopienas domāšana. Bet, ja piensaimniecībai ir gada pasākums, viņiem jāsanāk kopā, viņiem jāapmainās ar informāciju, bet ir arī jādzied kopā. Un no turienes ceļš uz Dziesmu svētkiem.
Tas, kas mums ir zudis, ir zudusi kooperēšanās spēja. Tagad cilvēki ir katrs par sevi, katrs cīņā par savu pensiju. Tolaik visi sanāca kopā un domāja – ja vienam māja bija nodegusi, tad visi atrada veidu kā kopā palīdzēt. Kopā domāja, kādus amatus bērniem skolā izmācīsim.
Tas man lika domāt par to – ko padomju sistēma mums visvairāk sačakarēja. Padomēm vajadzēja nomainīt tikai vienu cilvēku piensaimniecībā, ielikt savu direktoru, un uzreiz nosaukt to par kolhozu jeb sociālistisko saimniecību. Tādā veidā viss tika iznīcināts. Tādā veidā padomes apmānīja mūs un teica, ka mēs esot bijuši viensētnieki.
Vissvarīgākais. Mēs esam Latvija. Katram cilvēkam vajadzētu domāt – ko es varētu dot valstij, nevis – ko valsts var dot man.
Es filmēju. Es gribu izstāstīt mūsu vēsturi. Es vēlos ielikt filmā – no kā mums jābaidās. Es vēlos lai visi saprastu – kā Krievija sāks darboties mūsu pierobežā, kā viņu aģenti parādās, kā viņi sameklē noderīgos idiotus, kuri ir citādāk domājoši.
Nekādas atšķirības no šodienas. Tādēļ – domājiet – par ko jūs balsojiet! Neskatieties – kuram smuka frizūra, kā viņš izskatās. Domājiet – ko viņš sola jums. Pārsvarā – katram sarakstam ir raķete, kāds smuks cilvēks, kurš priekšpusē smuki runā, bet aiz viņa sarakstā ieliek velns zina ko.
Vēlreiz – kas man ir Latvija? Latvija esam mēs paši. Jāuztver Latvija kā liela organisma sastāvdaļa. Jādomā, kā to uzlabot. Katram būtu jābūt enerģiskam, jāspēj izveidot tādas kopienas, caur kurām var ietekmēt valdību. Gluži tāpat kā efektīvas balsošanas sistēmas – kā “Mana balss”. Vēl es protams domāju, ka būtu labi mainīt vēlēšanu sistēmu – lai varētu balsot ne tikai par partijām, bet lai būtu arī mažoritārā sistēma, lai es varētu ievēlēt konkrētu cilvēku, kurš man sola – ko izdarīs.
