Daži šādu parādību mēdz skaļi noķengāt un gudri saukt par ortoreksiju (uzmācīgu ideju par veselīgu ēšanu), taču es to saucu par atbildību, jo, kā jau minēju, izvēlē būtiskākais nav produkta veselīgums, bet gan izcelsmes apzināšanās un ieklausīšanās sevī. Piemēram, gadiem jutu diskomfortu, dzerot govs pienu, taču nepievērsu tam uzmanību, jo jau kopš bērnības galvā skanēja vecmāmiņas vārdi par tā brīnumaini labajām īpašībām. 1
Neapšaubāmi, govs piens nav slikts, taču, ja es pēc tā jūtu smagumu, nevis esmu atveldzēta, kaut kas nav kārtībā, un tā ir ar visu pārējo. Jāatceras, ka mēs katrs esam individuāli, un, ja kāds jūtas labi, dzerot auzu pienu, tā ir viņa pamatota izvēle, nevis skrējiens pakaļ jaunākajām uztura modes tendencēm.
Līdz ar pārmaiņām izauga arī mani recepšu krājumi, jo tagad biežāk izvēlos gatavot mājās. Dažas pārmaiņas ir pavisam nelielas, piemēram, ierastā baltā cukura vietā tējai pieberu brūno no cukurniedrēm (ir svarīgi pārliecināties, vai tas patiešām ir īsts brūnais cukurs, jo parasto balto cukuru mēdz iekrāsot ar cukurniedru melasi, karamelizētu sīrupu vai pārtikas krāsvielu). Šo saldumu var uzskatīt par nedaudz veselīgāku, jo tajā saglabājies vairāk minerālvielu un vitamīnu.
Balto miltu vietā izvēlos pilngraudu miltu izstrādājumus, jo tie ir bagāti ar šķiedrvielām. Attīrītiem graudiem trūkst kliju un asnu dīgļu, tāpēc zaudējuši lielāko daļu šķiedrvielu un barības vielu.
