Foto – LETA

Kaujas, kas rūdīja nāciju. Latviešu apziņā notika mērķu pārrakstīšana 13

Ņemot vērā norises brīdi un lielos zaudējumus, 1916./1917. gada mijas Ziemassvētku kaujām Tīreļpurvā un pie Ložmetējkalna latviešu apziņā reiz bijis teju sakrāls tēls, zina teikt vēsturnieki. Mūsdienās, pēc simt gadiem, jau varam plašāk un pat kritisku aci paraudzīties uz tās ziemas notikumiem, kuri, starp citu, toreiz piespieda latviešu politiķus sākt domāt – kas mēs, latvieši, esam, ko gribam un vai ejam pareizo ceļu. Atzīmējot Ziemassvētku kauju simtgadi, aizvadītās nedēļas nogalē vairākos pasākumos tika vērtēts šo kauju iespaids Latvijas vēsturē un kā uz tām raudzīties šobrīd.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80
Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns
Kokteilis
Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24
Lasīt citas ziņas

“Ar Ziemassvētku kaujām sākās gads, kurā latviešu sabiedrības apziņā notika pilnīga politiskās domāšanas, politisko ideju un mērķu pārrakstīšana,” uzstājoties Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā sarīkotajā konferencē “Ziemassvētku kaujām 100 gadi. Toreiz un tagad – kultūrvēsturiskais mantojums,” uzsvēra vēsturnieks Jānis Šiliņš. Līdz ar kauju noslēgumu 1917. gada 11. janvārī sabruka ilūzijas, ka latviešu strēlnieki būs tie, kas mainīs situāciju frontē, sāks vācu okupētās Kurzemes atbrīvošanu, apvienos Latviju, ļaus atgriezties bēgļiem. Tā vietā latviešu sabiedrību pārņēma katastrofas, rūgtuma un vilšanās sajūta – kaujā kā kritušie vai ievainotie tika zaudēti aptuveni deviņi tūkstoši strēlnieku, lai arī divīzijā apvienoto astoņu strēlnieku pulku uzbrukuma sākums noritēja veiksmīgi.

Latvijas Valsts vēstures arhīva vēsturnieka Šiliņa vērtējumā Ziemassvētku kaujas iezīmēja vesela laikmeta beigu robežu: līdz ar augošajām saimnieciskajām un apgādes grūtībām kļuva skaidrs, ka karošana Krievijas armijas sastāvā neko nedos. Pilsonisko aprindu lolotais plāns ar maksimālas lojalitātes izrādīšanu un veiksmēm kaujaslaukā izkaulēt nākotnē autonomijas statusu latviešiem cieta sakāvi. Bija skaidrs, ka jāmeklē kas cits. “Uz Februāra revolūcijas laiku cilvēki gaidīja revolucionārus, radikālus risinājumus. Pilsoniskie politiķi tobrīd vēl nebija spējīgi tādus piedāvāt. Par neatkarību tad neviens nerunāja, toties lieliniekiem bija ļoti skaisti, kārdinoši, kaut, protams, neizpildāmi saukļi – zeme, miers, maize,” vēlāko ieskicēja vēsturnieks. Vajadzēja paiet gadam starp Ziemassvētku kaujām un 1918. gada janvāri, lai pilsoniskās aprindas skaidri saprastu, ka neatkarīga Latvija ir vienīgais pareizais ceļš.

CITI ŠOBRĪD LASA

Neatkārtot mītus

LU asociētais profesors Ēriks Jēkabsons Ziemassvētku kaujas iezīmē kā Krievijas impērijas sabrukuma priekšvēstnesi, kas mainījis latviešu sabiedrības un strēlnieku noskaņojumu. Varētu pat teikt, ka šajās kaujās latvieši nobrieda par nāciju. Ar Ziemassvētku kaujām saistītajos pasākumos atkārtoti izskanēja aicinājumi, cildinot strēlnieku varonību, reizē neturpināt atkārtot mītus, kas sabiedrībā radās drīz pēc kaujām, attīstījās 20. – 30. gados, pārdzīvoja pat padomju okupācijas periodu un nedaudz koriģētā veidā dzīvo jo­projām. Par tiem vairāk tika runāts konferencē Jelgavā. Piemēram, ka operācija nav bijusi labi sagatavota, ka uzbrukums nav attīstīts, jo notikusi Krievijas armijas pavēlniecības nodevība un tamlīdzīgi. Vēsturnieks Kārlis Dambītis, pārstāvot Nacionālo aizsardzības akadēmiju, atgādināja, ka Krievijas virspavēlniecības uzstādītais mērķis oficiāli par Jelgavas jeb Mītavas operāciju sauktajā uzbrukumā jau nemaz nebija atbrīvot Kurzemi. Maksimums bija iziet pie Liel­upes, ieņemt Jelgavu. Tāpat neiztur kritiku apgalvojumi par slikto operācijas sagatavošanu un pavēlniecības nodevību attiecībā uz latviešiem. Uzbrukumu gatavoja kopš 1916. gada septembra – rūpīgi, ievērojot lielu slepenību. Tāpat taktika – uzbrukt negaidīti, bez artilērijas sagatavošanas uguns, pirms tam izgriežot ejas dzeloņstiepļu žogos, – bija izvēlēta veiksmīgi, un šo kauju pieredzi vēlāk izmantoja Rietumu frontē. Plāns paredzēja uzbrukumu sešos virzienos un tālāku attīstību tikai tad, ja sekmēsies vismaz četros. Taču uzbrukums sekmējās tikai divos virzienos – tajos, kur uzbruka latviešu strēlnieku divīzija. Un tie pat neskaitījās galvenie sektori. Tālāku strēlnieku panākumu attīstību noteica artilērijas atbalsta trūkums, nepilnības sakaros un pārējo karaspēka daļu vājā motivācija uzbrukumam dziļa sniega apstākļos.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.