Foto – LETA

Varonība un kļūdas 13

“Īstenībā tas, uz ko cerēja mūsējie, nemaz nevarēja realizēties. Tie bija mūsu tautas sapņi,” Dambīša teikto papildināja strēlnieku militāro gaitu pētnieks, rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis. Krievijas Ziemeļu frontes pavēlnieks, infantērijas ģenerālis Nikolajs Ruzskis 12. armijas komandierim ģenerālim Radko-Dmitrijevam uzbrukumu bija atļāvis vienīgi, “lai uzturētu 12. armijas kaujas garu un viss”. Radko-Dmitrijevam uzreiz skaidri pateica, ka plašākam uzbrukumam no Ziemeļu frontes viņš nekādas rezerves nesagaidīs. Štābā to uztvēra kā vietēja rakstura, lokālu operāciju, kaut strēlniekiem šķita citādi. 12. armijas komandierim, bulgāram pēc tautības, Radko-Dmidrijevam tiešām bija 19. gadsimta taktiskā domāšana un skatījums uz karošanu. Uz kaujas garu tāpat nevarēja neiedarboties ziņas, ka divos Sibīrijas strēlnieku pulkos daļa krievu karavīru sadumpojušies un atteikušies iet uzbrukumā. Aktīvākajiem dumpiniekiem pēc tam piesprieda nāvessodu un nošāva. Taču arī strēlnieku darbībās bija kļūdas. Piemēram, 5. Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis, faktiski izgāza savas vienības uzbrukumu un radīja bīstamas situācijas pārējiem, jo izplānoja zemgaliešu uzbrukumu atklātā vietā, kuru no abām pusēm apšaudīja no nocietinātām vācu ložmetējligzdām. Pulks netika uz priekšu. Izrādījās arī, ka strēlnieki neprot tikt galā ar apļveida aizsardzības pozīcijām, ka strēlnieku virsnieki, kas vadīja uzbrukumu, ne paši mācēja koriģēt artilērijas uguni, ne izmantoja tos krievu artilērijas virsniekus, kas viņiem bija piekomandēti. Latviešu strēlnieku virsniekiem trūka pieredzes tik lielu vienību vadībā, kādas bija izveidotas uzbrukumam. Daudz kas izrādījās atkarīgs no katra improvizācijas spējām un gatavības uzņemties atbildību. Pēc ielaušanās vācu ierakumos vairākas strēlnieku vienības nepildīja tām pēc plāna uzticētos uzdevumus, bet rāvās uz priekšu. Jau pirmās dienas vakarā daudzi karavīri bija pārguruši, jo nakts nebija gulēta un iepriekšējā dienā bija šķūrēts sniegs no ceļiem. Tomēr šī bija vienīgā reize Pirmajā pasaules karā, kad Krievijas armija pārrāva vācu aizsardzības līniju un spēja tajā palikt, nostiprināties. To paveica latviešu strēlnieki.

Reklāma
Reklāma

“Tas bija tā”

Izrādās, gurķus ar tomātiem nedrīkst ēst kopā! 8 produktu kombinācijas, no kurām labāk izvairīties 37
“Gustavo ir bīstams narciss, bet Rutulis un Patrisha tērētas marionetes!” Ainārs Mielavs velta skarbus vārdus radošajiem kolēģiem 2
TV24
“Dzīvības vērtība ir pārspīlēta.” Krievijas valsts televīzijas kanālā krievus aicina izdarīt pašnāvību
Lasīt citas ziņas

Kā zināms, patlaban top vairāki strēlnieku tematikai veltīti kinodarbi. Par tiem tika runāts pagājušās piektdienas pēcpusdienā pirms dokumentu un fotoliecību izstādes “Nācija karā: Latvija 1916./1917. gada mijā” atklāšanas Latvijas Valsts vēstures arhīva vestibilā. Tā ir Askolda Saulīša dokumentālā filma “Astoņas zvaigznes” un Dzintara Dreiberga mākslas filma “Dvēseļu putenis” pēc Aleksandra Grīna tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Pirmajam darbam jānonāk līdz skatītājiem šī gada novembrī, otrajam – 2019. gadā. Zīmīgi, ka abi režisori uzsvēra sadarbības ar vēsturniekiem lielo nozīmi un savu atbildību par veicamo, jo jārēķinās, ka cilvēki var noskatīties šos darbus, “un pieņemt, ka tas bija tā”. Nedrīkst atkārtot tādas kļūdas, kā diskusijas laikā vārdā nenosauktajā, taču visiem labi zināmā mākslas filmā, kuras varonim “izdodas uzvarēt, pateicoties tam, ka viņam piemīt pārdabiskas spējas un dēļ tā Latvija varēja kļūt neatkarīga”. Taču filmas nebūšot arī no “vaimanoloģijas” sērijas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.