To nemaz nevar izdarīt? Jaunie īpašnieki atklāj, cik sarežģīti Latvijā ir nomainīt mājas nosaukumu 0
Nopirkts īpašums sagādā daudz prieka, taču daudzi pat nespēj iedomāties, cik pašsaprotamas lietas reizēm mūsu valstī ir grūti atrisināt. Piemēram, vai esi viens no tiem, kuri domā, ka mājas nosaukuma maiņa ir pavisam viegls un ātrs process? Ja tā, tad nāksies vilties.
Baiba sociālo mediju platformā “Threads” raksta: “Vai tā ir taisnība, ka jaunie īpašnieki mājai nevar mainīt nosaukumu, ja vecais atbilst Valsts valodas centra prasībām (latviešu valodā, labskanīgs utt.)?
Piemēram, ja kāds nopērk māju “Mālnieki”, bet grib to pārsaukt par “Cielaviņas”, to nemaz nevar izdarīt, jo “Mālnieki” ir normāls nosaukums? Pirms pāris dienām šādu informāciju atradu internetā, bet tas šķiet ļoti jocīgi.
P.S. Ko šādā kontekstā nozīmē “labskanīgs”?”
Komentāros viedokļi dalās. Kāds lietotājs norāda, ka šāds regulējums būtu loģisks: “Tāpat kā nevar mainīt adresi, ja runa ir par ielas nosaukumu. Iestātos liels haoss, ja pēc katras īpašnieku maiņas māju sauktu citā vārdā. Arī no kultūrvēsturiskā viedokļa tas nebūtu pareizi.”
Cits lietotājs skaidro, ka nosaukumu tomēr var mainīt, taču ir ierobežojumi: “Mājas nosaukumu var mainīt, bet tam jāatbilst latviešu valodai, tas nedrīkst būt aizskarošs un nedrīkst dublēties ar citiem nosaukumiem (piemēram, pagasta ietvaros).”
Savukārt vēl kāds komentētājs piebilst ironiski: “Labi, ka neļauj mainīt māju nosaukumus. Pietiek jau, ka atļauj bērniem dot visādus vārdus.”
LA.LV sazinājās ar Rīgas pašvaldība Komunikācijas pārvaldes Ārējās komunikācijas nodaļas projektu koordinatori Tatjanu Smirnovu. Viņa skaidro, ka Rīgas administratīvajā teritorijā adresācijā tiek izmantoti ielu nosaukumi un vietvārdi – parkiem, laukumiem, skvēriem, promenādēm un citām teritorijām.
Individuāli māju nosaukumi Rīgā netiek piešķirti.
Lai noskaidrotu, kā ir patiesībā, jāskatās arī normatīvajos aktos. Izrādās, ka daļai komentētāju tiešām ir taisnība.
Saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem adresācijas un vietvārdu veidošanas noteikumiem māju nosaukumus nevar brīvi mainīt tikai pēc īpašnieka vēlmes. Tie nav vienkārši “nosaukumi”, bet oficiāli vietvārdi, kuriem ir arī kultūrvēsturiska nozīme.
Nosaukuma maiņa ir iespējama tikai noteiktos gadījumos, piemēram, ja tas neatbilst latviešu valodas prasībām, nav labskanīgs vai rada neskaidrības. Turklāt šādu lēmumu nepieņem pats īpašnieks, to izvērtē pašvaldība, un nepieciešams arī Valsts valodas centra atzinums.
Tas nozīmē, ka situācija, ko apraksta Baiba, nemaz nav tik nereāla, ja mājas nosaukums jau atbilst visām prasībām, tā maiņa var tikt atteikta.
Vienlaikus jāņem vērā, ka Latvijā pastāv arī ierobežojumi – nosaukums nedrīkst dublēties ar citiem, tam jābūt latviešu valodā un jāatbilst vietvārdu veidošanas tradīcijām.
Tātad, lai arī sākotnēji var šķist, ka mājas nosaukums ir katra īpašnieka brīva izvēle, realitātē tas ir daudz stingrāk regulēts process, nekā varētu domāt.
