Un tad pazuda arī diski 0
Protams, lai puslīdz nopietni uztvertu visu, kas saistīts ar šo stāstu, pētniekiem nepieciešams savām acīm redzēt šos akmens diskus un tajos veiktos ierakstus. Taču drīz pēc profesora Cuma Umnuja bojā ejas pazuda arī paši dropa diski. Ir uzskats, ka tas noticis pašā sociālistiskās Ķīnas kultūras revolūcijas spelgonī 60. gadu vidusdaļā, kad Mao bija atļāvis hunveibiniem sagraut institūtus un muzejus. Bet nelāgākais ir tas, ka pazuda arī 30. gadu ekspedīcijas atskaite, jo tas bija vienīgais dokuments, kurā precīzi aprakstītas dropa klinšu kapsētas koordinātas. Tādējādi vairs nebija palicis praktiski nekādu pierādījumu tam, ka kaut kur vispār reāli eksistētu kapsēta ar mumificētajiem punduriem un tiem pie kājām noliktajiem diskiem!
Daudzi sāka uzskatīt, ka stāsts par attiecīgo ekspedīciju un tās unikālo atradumu ir visparastākā mistifikācija. Turklāt skeptiķiem par nopietnu argumentu kalpoja arī fakts, ka 1937./38. gadā bijuši visai nepiemēroti apstākļi zinātniskas ekspedīcijas veikšanai tajā apvidū, un diezin vai vispār kāds tad būtu spējis sameklēt vajadzīgos līdzekļus šim nolūkam.
Taču tad gluži negaidot atrast disku pēdas izdevās austriešu žurnālistam Peteram Krasam, kurš daudz rakstījis par mīklainajiem notikumiem, kas saistīti ar atnācējiem no kosmosa. Savā grāmatā “Kad ieradās dzeltenie dievi” viņš rakstīja arī par dropa diskiem… Reiz kādā NLO un citplanētiešu tēmai veltītā konferencē pie Krasa pienācis kāds nepazīstams cilvēks, nosaucot sevi par inženieri Ernestu Vegereru. Viņš pastāstīja, ka 1974. gadā kopā ar sievu Ķīnā pabijis Siaņas pilsētas muzejā, kur redzējis eksponātus, kas ļoti atgādinājuši dropa diskus. Tie bijuši divi diski ar atverēm to vidusdaļā, izlikti aizstiklotā vitrīnā, un uz tiem skaidri varēja saskatīt spirālveida rievas, kas no centra turpinājās līdz pašai diska malai.
