Kultūra
Literatūra

Klātbūt. Piedzīvot. Izdzīvot.0


Gundega Repše.
Gundega Repše.
Foto – Timurs Subhankulovs

Gundega Repše. Skiču burtnīca. Simts.” “Dienas Grāmata”, 2019.

Gundega Repše kārtējo reizi ir apliecinājusi esejistes talantu. Pati rakstniece teksta žanram devusi precizējošu aprādi “dokumentālā esejistika”. It kā nepretenciozais nosaukums “Skiču burtnīca” šajā grāmatā nes groda personiskā pārdzīvojuma – dienasgrāmatas stilistikā atspoguļota teksta – klātesmes dzīles, un lasītājam ne mirkli nerodas šaubas par rakstnieces domu un emociju patiesumu, un arī par to, ka viņai rūp Latvijas valsts un zeme, kas ir arī autores vecāku, vecvecāku mājas un kas 2018. gadā pārkāpa simts gadu slieksnim. Grāmatā ietverts laika posms no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada 18. novembrim.

Tieši un atklāti

Gundega Repše vienmēr ir bijusi tieša un šajā tiešumā skarba, nereti atkailinot patiesību, daždažādās nebūšanas, pat muļķību. Vēl vairāk, šobrīd rakstniece ir atstājusi grāmatas liecībā, šķiet, daudzu Latvijas iedzīvotāju domas par simtgades pārspīlēto ārišķību un pompozumu.

Uz izdevuma aizmugurējā vāka lasāma Gundegas Repšes līdzi dotā ceļamaize tekstam: “Līdzās Latvijas simtgades fanfarām un bagātīgajām svētku reportāžām gribējās saskatīt jubilejas gadu caur viena indivīda pieredzi. Ieraudzīt (vai neieraudzīt) valsti sevī.”

Būtiski ir arī tas, ka autores gads ietver ne vien dzīvi un radošo darbību Latvijā, bet arī ārpus tās robežām, tādējādi atspoguļojot valsti ne vien lokālā aspektā, bet arī kā piederīgu pasaules kultūrtelpai.

Vislabāk tas viss atsedzas un aprādāms tieši sadzīvisku epizožu kontekstā.

Sākot no autores dzīves vietas Purvciema iedzīvotāju un Latvijas pilsētu atspoguļotajām pretnēm un beidzot ar Eiropas un Āzijas pretpoliem: “Rīga staro un staro. Brīvības piemineklis izgaismots sarkanbalts. Trešā svētku diena, bet Vecrīga joprojām mudž”. [..] Atgriežoties Purčikā, mirgo tikai spēļu zāļu izkārtnes un lielveikalu neonu visspēcība. Uz soliņa pie ārdurvīm mūžīgi naidīgā liktens brāļi zīž “Valtera” alu no joprojām dzīvajām plastmasenēm.” (8. lpp.)

Rakstnieces asredzīgajam skatam nepaslīd garām arī liekulīgā, nepatiesā izrādīšanās, piemēram, Ķīnā II Ķīnas un Centrālās un Austrumeiropas valstu literārā foruma laikā: “Pēc jūrasvelšu lenča zem plastmasas palmām tiekam vesti ekskursijā. Kaut kādu iemeslu pēc nobrūk taisnākais maršruts un nākas izmest neplānotu līkumu. Tajā, protams, pavīd reālā Ķīna – vīrieši, kas upē skalo un izgriež gultasveļu, slikti ēdušas un deformētu locekļu savērptas sievietes ar bērniem, invalīdi.” (106. lpp.)

Dažādu valstu vara un sadzīve, Gundegas Repšes emocionālā asredzība un atkailināšana grāmatā veido rakstnieces ikdienas pārdomu fonu, taču jāpiebilst, ka vienlaikus tas radījis būtisku ainu kultūras, īpaši literatūras, kopsakarību meklējumu un atradumu ceļos.

Grāmatā paveras daudzšķautņains cilvēku un notikumu kaleidoskops (Ilmārs Blumbergs, Pēteris Vasks, Māris Čaklais, Dziesmu svētki, Saeimas vēlēšanas, draudošais literatūras stundu samazinājums, tikšanās ar lasītājiem u. c.), jo, kā raksta autore: “[..] valsts jubilejas gadu varu atļauties svinēt ar visiem, kādi vien man ienāk prātā vai sirdī dārgi.” (21. lpp.)

Daudzo rakstnieces 2018. gada notikumu kontekstā gribas izcelt trīs, proti, G. Repšes gads paiet kopā ar filmas veidošanas komandu – top dokumentāla filma par mākslinieku, rakstnieces krusttēvu Kurtu Fridrihsonu; finišē vēsturisko romānu sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kā arī ir dzimusi brīnišķīga iecere par latviešu autoru un literatūrpētnieku (12 autori, 12 literatūrzinātnieki) iesaisti jaunā projektā – šobrīd jau top biogrāfiskā žanra grāmatu sērija “Es esmu”.

Pārsāpēt un izturēt

Ne mazāk tiešus, personiskus un patiesus, trāpīgus un sāpīgus vārdus Gundega Repše velta literatūrai – rakstīšanas procesam un rakstniekiem, prozai: “Proza ir mana labākā draudzene. [..] Tu viņai vari stāstīt pilnīgi visu, bet viņa nenodos, neklačosies, neaprunās un nepīs intrigas. [..] Tomēr ir daži nežēlīgi nosacījumi attiecībās ar prozu. Tu nekad nedrīksti viņai melot, un tu nedrīksti viņu atstāt novārtā. [..]

literātu vidē man diemžēl nav īstu sarunbiedru.

Katram savs pulciņš, lociņš, aplociņš un beigu beigās – kautuve.” (13., 95. lpp.)

Par literatūras procesu, savām attiecībām ar to un izjūtām rakstījuši daudzi autori, taču “Skiču burtnīcas” kontekstā domās uznirst asociācijas tikai ar vienu darbu, proti, tikpat atklāti un dziļi personiski atkailināti rakstījusi vienīgi Regīna Ezera iecerētās tetraloģijas otrajā romānā “Nodevība” (1984)…

Ļoti emocionāls un simbolisks ir 2018. gada 19. augusta ieraksts, kas tapis autores jau mūžībā aizgājušās mātes Ilgas Repšes 100. dzimšanas dienā. Gundega Repše grāmatā iekļāvusi savulaik nepublicētās mātes atmiņas (14.06.1941.–06.09.1955.), kurās atspoguļota sāpīgā izsūtījuma un izdzīvošanas tēma Sibīrijā.

To lasot, daudzās dzimtās noteikti atplēsīsies vecāku, vecvecāku pārdzīvotās izsūtījuma brūces.

Arī man. Līdz ar to teksts, kas pauž rakstnieces personiskos pārdzīvojumus, pārtop par lasītāja pārdzīvojumu. Viena cilvēka pieredze atbalsojas kopīgajā Latvijas pieredzē simts gados un iekausējas Latvijas simtgades gadā piedzīvotajā. Savukārt Gundegas Repšes poētiski piepildītais rokraksts iemirdzas visās varavīksnes krāsās – ar piebildi, ka tomēr neizpaliek arī pelēkās krāsas plašais spektrs.

LA.lv