Klaudzot stellēm. Irīnas Pumpures dzeja 0
Sievišķīgu mieru izstarojošā IRĪNA PUMPURE caur un cauri ir tukumniece. Dzimusi 1954. gada vasarā Degoles pagastā, izmācījusies par skaitļošanas mašīnu tehniķi un strādājusi Tukuma skaitļošanas centrā. Irīnu apprecēja tukumnieks un ieveda mātes dzimtajās “Tiltmačās”. “Toreiz man bija 21, vīramātei 71 gads. Viņas darba tikums un saimniekmeitas raksturs bija līmenis, kādam vajadzēja līdzināties. Ja nebūtu gājušas postā stelles, kas vīramātei bija pirms kara, būtu jāatrod laiks arī aušanai. Kopā nodzīvojām 20 gadus, un, pašai neapjaušot, viņa man deva daudz labu mācību dzīvei. Šajās mājās un tikumā uzauga arī mūsu bērni. Kopš atjaunotās Latvijas pirmsākumiem kopā zemniekojam “Tiltmaču” saimniecībā. Dzīves laikā esmu apguvusi dažādas prasmes: šuju, adu, tamborēju, fotografēju, zīmēju, nu arī aužu. Vīramāte priecātos, ka pēc 80 gadu pārtraukuma viņas mājās atkal klaudz stelles.”
Kopš rudens Irīna ir pensionāre; priecājas par kuplo mazbērnu pulciņu un cer, ka būs vēl. Raksta, fantazē un dungo, kopš vien sevi atceras. To visu pieraksta un saglabā gan tikai pēdējos 15 gadus. 2014. gadā izdota dzejas grāmata “Paralēlās pasaules”, bet nupat – “Vecmāmiņas pūra lāde”, kur apkopoti dzejoļi un dziesmiņas, ko vecmāmiņa Irīna radījusi saviem mazbērniem un kopā ar viņiem. Grāmata bagātīgi ilustrēta ar mākslinieces Gerdas Stūres darbiem.
– Kāda literatūra tevi neuzrunā?
I. Pumpure: – Tāda, kurā viss notiek paredzami, kā pēc šablona. Žēl izniekot laiku. Man no svara ir saistoša, nesamudžināta valoda. Gadās, ka iesākta grāmata jānoliek malā. Nespēju pieņemt, ka pēc lieliska literāra darba izveido filmu, kurā no oriģināla pāri nepaliek nekā. Ar šausmām gaidu, kāda būs “Bille” un “Dvēseļu putenis”. Domāju, ka, ekranizējot literatūru, jābūt robežai, kuru nedrīkst pārkāpt.
– Kas dzejnieku atšķir no dzejotāja?
– Esmu amatiere, tāpēc neesmu tiesīga un arī nevēlos tos, kas raksta dzeju, dalīt dzejniekos vai dzejotājos. Ja aizķer kā zibens šautra, ja liek domāt un atcerēties, tad nav nozīmes, autora vārds ir zināms vai nepazīstams, – meklēju un lasu šo autoru vēl. Pašas dzejoļi bērniem rodas tāpat kā pieaugušajiem – emociju varā, tikai brīdis varbūt bijis gaišāks un noskaņojums saulaināks. Ja pavisam lustīgs, atnāk arī melodija. Bērni dzīvo un jūt ar sirdi, tic brīnumiem. Es arī. Varbūt Dullais Dauka manī arvien vēl dzīvs.
– Ko mūsu valodai novēlētu Latvijas simtgadē?
– Lai mammām, tētiem un vecvecākiem atliktu vairāk laika būt kopā ar saviem bērniem un mazbērniem. Vakaros mierīgi parunāties, palasīt. Sākt ar mūsu pašu autoriem – ar Stārasti, Brigaderi, Kronenbergu, Jaunsudrabiņu, Baltvilku. Pabūt kopā dabā, nepaejot garām ne skudrai, ne sliekai, ne pienenei. Pārrunāt redzēto. Ja man būtu teikšana, es skolās aizliegtu darba burtnīcas un testu lapas. Ķeksīšus un krustiņus savilkt var arī analfabēts. Bet uzrakstīt, neprotot lasīt bez steigas un nesaprotot teksta jēgu, iemācīties nevar.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Irīnas Pumpures bērnu dzeju.
Dīvaina ziema
Kā lai lācis laižas miegā,
ja aug sēnes, bet nav sniega?
Kā var zaķis pārtapt balts,
ja līst lietus, bet nav salts?
Sniegpulkstenis dobē
zvana –
Tāda slapja gulēšana.
Kļūšu pelēks es un pliks,
ja mazdrusciņ neuzsnigs.
Guste un vārna
Gustei šodien
uznāca luste –
gāja pārmīt
kādu vārdu ar vārnu.
Nu un kā?
Guste palika bešā…
Vārnai bija pieteikts –
turēt muti ķešā.
Runāt tikai ar tēvu un māti
un neizpaust ziņas
visādiem svešiem.
Svētelis Ansis
Ansis jautri
klabina, klabina –
vēju un saulīti labina.
Lietus lijis
jau dienas trīs,
jāsaved kārtībā debesis.
Ansis šorīt pierunā vēju
iepūst liepās –
lai smaržo pēc tējas.
Pierunā
saulīti negulēt,
izžāvēt ugunij pagales.
Ansis šorīt
klabina, klabina –
vēju un saulīti labina.
Lai var
svinēt lustīgus Jāņus
ar vardēm baldriānos.
Ziņkārīgā kaimiņiene
Atnāk ciemos kaimiņiene.
Rāmi, cienīgi un lēnām
izstaigā tā mūsu sētu.
Osta gaisu, kaktus pēta.
Lepni sētas kaķiem
garām,
suņiem, raibam vistu
baram.
Ierūc astē vistu vīram
un ir projām
takse Sīre.
Paslēpes
Saule, kalnā pakāpusies,
uzplaukst miljons
pienenēs.
Saules zaķu kamoliņi
spēlē tajās paslēpes.
Ja tu kādu atradīsi,
noslēp dziļi kabatā.
Atkal laukā palaidīsi
viņus dienās pelēkās.
Auzu kule
Zirdziņš klusiņām
sprauslo un bubina,
ausis kustina,
asti vēdina…
Kāpēc ar mani
bērītis nerunā?
Auzu kule
viņam uz deguna.
Kārumnieka sapnis
Piecas saujas un divas
lādes
pašas brūnākās šokolādes.
Pilnas kabatas kraukšķīgu riekstu
un rozīņu – zeltaini brūnu.
Ar ogām – saldām un
garšīgām
pilnus it visus krūmus.
Lielu grozu ar saldējumu,
kas pats kūst uz mēles.
Un tad vēl – medu un
sīrupu.
Ko vēl tu, našķīti, vēlies?
Ak vai, jau acis līp ciet
man no tik saldas dzīves.
Gribu, gribu, gribu –
mazu šķēlīti sālītu zivi.
Rotaļa
Mākonīša gabaliņu
aizņemšos par mutautiņu.
Paliks caurums debesīs,
zvaigznes saujā sakritīs.
Azotē tās noglabāšu,
auklēšu un spodrināšu.
Kad no vienas izaugs trīs,
uznesīšu debesīs.
Varavīksnei strēmelīti
palūgšu es lietus rītā.
Cauri pļavai kalnā kāpšu,
vēja dziesmas izdziedāšu.
To kā puķi iestādīšu,
lološu un aplaistīšu.
Lai tā atkal augšup tiecas,
kad no vienas izaugs
piecas.
Jāņtārpiņam
lukturīti
palūgšu uz īsu brīdi.
Tad kad zvaigznes
apdzisīs,
kāpšu spīdēt debesīs.
Sevī zemes spēku krāšu.
Gan es atkal izdomāšu –
ko vēl varu sadarīt,
kamēr lukturītis spīd?
Rudenī
Rudiem pušķiem –
glīti, glīti
izšuj rudens pīlādzīti.
Bērziem uztin zelta
sprogas,
saver mētrās sārtas ogas.
Strazdi zaros sēž un
domā –
vai tiem kravāt ceļa
somas?
Vēl jau zeme silta, koša,
vēl jau saule spīd tik spoži.
Netrūkst mušu mums un slieku,
arī dziedāt var ar prieku.
Tad, kad lietus līs un līs,
projām ceļu paraudzīs.
Bet vēl šodien zālē zaļā
putni klaigā balsīs skaļās.
Ogas šķin un laižas
baros,
iekrīt kuplos ābeļzaros.
Putnu biedēklis stāv
malā –
ar šo baru netikt galā.
Bet, ja viņam
spārnus dotu,
strazdiem līdzi aizlidotu…
